slapjš aukstums

vakardien peldēju ziemeļjūrā.
pelde tika sākta river Don un tad pa straumei, pa straumei, līdz iepeldam ziemeļjūrā un tad tālāk pāri sēkļiem un dziļi viļņos, līdz brīdim, kad tiek secināts, ka viļņi top makten lieli un dziļums sāk kļūt tik, ka, neslapinot galvu, grūti tur palikt.
āda kļuvusi dīvaini oranžzilgana, pēdas bļaustās par aukstumu un smilšu radīto berzi, rokupirksti jūtas dīvaini un mazkoordinēti. lai gan, ja neskaita pirkstus-pēdas-plaukstas, aukstums nemaz nesāp. vairs ne.
kopumā kādas padsmit minūtes auksta ūdens apskāvieni
un es baltā kleitā
pirmdienas pēcpusdienā
ziemeļjūrā.

ir visnotaļ izklaidējoši mēģināt aizsiet kurpjušņores, ja ķepiņas pavisam ļoti trīc un pirksti jūtas mazkoordinēti.
kā arī ieliet dziru termoskrūzītē un tad to vēl noturēt, neizšļakstot visu apkārt, ir pavisam izklaidējoši.
pēcāk pseidōmājās piparmētru tēja un tad salvijas tēja ar citrōnu, druska vīna, vakariņas un segukaudze. siltums un visādi citādi priecīgi.
oh, un man šodien nesāp kakls un nav iesnas, un es jūtos vispārīgi veselīgāk, kā bija vakardien, kad apšaubīju, vai attiecīgā ķermeņkondīcijā ziemeļjūra ir tā saprātīgākā dzīves izvēle.

hm. es varbūt, varbūt šo atkārtošu arī nākampirmdien.
bet vispār jau tā priecīgi, ka todien laiku atpakaļ biju aizgājusi stādīt kokus. aberdīniskā dzīve ir kļuvusi nevientuļa un eksistencei draudzīga.