biju stādīt parkā augļukokus šodien
tas bija ōsm
pēcāk tai aktivitātei ejot uz beigu viens no tās brīvprātīgjiem dalībniekiem uzaicināja mani pievienoties uz dārzvietu, kuru kopj un audzina dažādi aberdīnas uni studenti
bija apmēram tā, ka es iekāpu busveidīgā automobīlī kopā ar teju svešu vīrieti (es viņu zināju drusku ilgāk par stundu, pārmijusi pāris vārdus.. arī viņa vārdu nezināju [bet - prātā nāk voltaire dziesma - People say the stupidest things on their first date, like "What's your real name?" tikai šis nebija nekāds date]). viņš mani aizveda līdz netāli esošajai savai mājvietai, piešķīra tālākam ceļam savu vļosipēdu un devāmies uz attiecīgo garden..
bijām tur. dzērām kopīgi ar citiem dārza tēju, ēdām manis šīrīta ceptās pankūkas, ravējām, smējāmies. tāds random. viņi dziedāja visu ko bezsakarā.. kas nu ienāca prātā notikumu kontekstā.
es šodien šeit jutos tā, it kā man būtu draugi..
kuri spēlējās ar dubļiem, runā randomsūdu un dziet. ah, iepriekšējā reize tāda laikam bija tad, kad es ar dzērušu svešinieku baru dejoju skotu nacionālveidīgo [keilī]. taču krietni vien jaukāk.

dzirdot modinātāju, pieceļoties un pavadot pusnomodā tās pāris minūtes, pārņem tāda kā sasnieguma un labi padarīta kaut kā sajūta nez kāpēc. tāds atzinīgums pašai pret sevi - esmu dzirdējusi, esmu izslēgusi, esmu varbūt pat kādu mirkli ļoti nopietni apsvērusi domu, ka nu tiešām jārošas no migas ārā, jāiet darbos, jārosās un tā.
un kamēr es tā pārcilāju prātā šīs domas un priekus par nenoignorētu modinātāju, sanāk ieslīgt atpakaļ miega pasaulē, un atlikušie modinātāji tiek vienaldzīgi atlikti un ignorēti.
un celšanās notiek tik vien tad, kad ir pēdējais mirklis, lai vēl pagūtu nenokavēt kaut kādus laika punktiem piesietus plānus, piemēram, lekcijas, vai arī tad, kad notiek pamodums bez modinātājelementiem.

šad tad ir izdevies sev neļaut pēc īslaicīgā pamoduma iemigt, izmantojot cookie-trap - pie gultas tiek atstāts kāds cepumiņš/ābols/smth, ko paskrubināt, kamēr tūlītējā iemigtspēja sāk pāriet un rodas spēja kāpt ārā no migas.
nereti piecelšanos traucē tieši tas, ka zem segas ir siltāks un patīkamāks salīdzinājumā ar ārpuszemsegas.

tad, kad es nokļuvu dārzā, man tika šizōtūre kontekstā kas-kur-kā. nokļuvām līdz tādai koka arkai, ap kuru bija apvīteņojušies ērkšķaini [kas man šķita ir] kazeņzari. arka bija manāmi sašķiebušies. kad kopīgi ar Fred mirkli bijām pabakstījuši un pakustinājuši to, es ieteicu, ka varētu ar zemes piebērumu un akmeņiem nostabilizēt tainīgumam. domāts-darīts un great-success!
pēcāk, kad visi rosījās ravēšanas virzienā, es prasīju, kuru no dobjvietām man apstrādāt. saņēmu atbildi par brīvas izvēles iespēju.. nekur tālu negāju un pavaicāju, vai man blakusesošā būs okēj - jā.
redz, dažubrīd ir ļoti grūti saprast, kā kaut ko darīt, ja nav ļoti pārliecinošas pārliecības, ka ir jādara Tā. mājās, piemēram, peku dobēm es nemaz netuvojos, jo, ja vien tas nav ar ziedu kāta galā, nezināšu, vai tam ir paredzēts tur augt vai nē. varu ravēt tik vien kā piparmētru dobes. reiz, pļaujot zālienu, atstāju tādu pagaru nezāli, kas man šķita glīta. pārdienu vēlāk ievēroju tās izgaisumu un tad arī uzzināju, ka tā ir nezāle un nevis kaut kas tur audzēts. īpaši traki ar mazizaugušām lietām, kur viss tāpat izskatās vienlīdz mazizteiksmīgs un zaļš ><

bet ravēšana todien dārzā, tātad.
es it kā sapratu, ka laikam ir paredzēts likvidēt puslīdz visu (tiesa, es atstāju gar malu saaugušās topošās narcises, jo, nu, glīši)
tur bija dažādi augi, kas izskatījās tur apzināti audzināti. kad prasīju netālu esošajai būtnei par to vēlamību un nolemtību, viņas atbilde bija tāds vienkārš izvēlies, kas ir tas, ko gribi, lai tur aug.
te man ir jāpievērš uzmanība aptuveni sistēmai, kāda tur ir - ir cilvēki, kas turp iet, dzer tēju, izklaidējas, un tiem, kas vēlas, ir savas dobes, par kurām viņi rūpējas un audzē lietas pēc saviem ieskatiem un izpausmju vēlmēm. ar savu reakciju viņa lielā mērā netiešā veidā man pateica - lūk, tava dobe; dari nu kā nu pašai patīkas.
tas ir apmēram kā piešķirt kādu kvadrātpleķi sava dārza randomsvešiniekam, kas ienācis paciemoties uz pārstundu. tā, it kā tā būtu vienīgā lōģiskā rīcība. un kaut kas pavisam dabīgs

tiesa gan, tikt pašai pie savas dobes Aberdīnā būtu ļoti,am, savādi. nu, tas ir gluži vai kā mājdzīvienks - atbildība, rūpes..
ir jau gan arī pozitīvi
bet, ai, neesmu droša, ka spēju kaut kādus komitmentus.
purumpumpum