rīti un tamlīdzīgi brīži

dzirdot modinātāju, pieceļoties un pavadot pusnomodā tās pāris minūtes, pārņem tāda kā sasnieguma un labi padarīta kaut kā sajūta nez kāpēc. tāds atzinīgums pašai pret sevi - esmu dzirdējusi, esmu izslēgusi, esmu varbūt pat kādu mirkli ļoti nopietni apsvērusi domu, ka nu tiešām jārošas no migas ārā, jāiet darbos, jārosās un tā.
un kamēr es tā pārcilāju prātā šīs domas un priekus par nenoignorētu modinātāju, sanāk ieslīgt atpakaļ miega pasaulē, un atlikušie modinātāji tiek vienaldzīgi atlikti un ignorēti.
un celšanās notiek tik vien tad, kad ir pēdējais mirklis, lai vēl pagūtu nenokavēt kaut kādus laika punktiem piesietus plānus, piemēram, lekcijas, vai arī tad, kad notiek pamodums bez modinātājelementiem.

šad tad ir izdevies sev neļaut pēc īslaicīgā pamoduma iemigt, izmantojot cookie-trap - pie gultas tiek atstāts kāds cepumiņš/ābols/smth, ko paskrubināt, kamēr tūlītējā iemigtspēja sāk pāriet un rodas spēja kāpt ārā no migas.
nereti piecelšanos traucē tieši tas, ka zem segas ir siltāks un patīkamāks salīdzinājumā ar ārpuszemsegas.