"gribējās iet tur iekšā un iepatikties tās iemītniekiem"

lietas mani sāk atstāt.. vai vismaz tā sāk izskatīties
vakardien izgaisa manas kaklalietas atslēgveidīgā būtne ( šņuk ! )
toties šodien pieskatāmā bērna zivs, kamēr es tīrīju akvāriju
un abos gadījumos šīm lietām nevajadzēja izgaist, jo nebija jau kur. un tomēr. te nu bija, te vairs nav.
kontekstā vēl ar veselu čupu citiem apstākļiem, es kaut kā sāku justies negribēta (kā, piemēram, tas smieklīgi skumjais mirklis ceļmalā, kad teikums man patīk viss, izņemot tie citi, kuru te nav šķita tik atbilstošs, kad konstatēju to savā galvā). es gan ļoti labi zinu, ka tā nevajadzētu. es to zinu, jo man pa laikam to atgādina. taču pat manis pašas ķermenis mēģina no manis atbrīvoties. vai vismaz brīžiem tas rada šādu iespaidu



can we pretend that airplanes
in the night sky
are like shooting stars
i could really use a wish right now

nebūt vienai ir saprātīgi. nebūt naktīs dažreiz arī ir labi. jo, kad esi viens vai arī ir nakts, visi mošķi lien no skapjiem ārā
toties klusēt ir daudz drošāk.

vēl skolas laikā visādu tekstu analizēšana man sagādāja daudz satraukuma un raižu.. īpaši jau tad, ja tie bija dzejoļi, jo man nekad nav piemitusi spēja izsecināt kaut kādas tur figurējošās domas un idejas
tāpat ir arī ar dziesmām. taču man patīk dziesmu vārdi. tas ir, man patīk visādi fragmenti. tiem es diezgan ļoti pat pieķeros. tie manā galvā savijās vēl ar visādām asociācijām un šķiet tik lieliski personalizējami un attiecīgu sajūtu piesaistoši. tā, ka blakus sēž vēl vesela čupa ar manis pašas piekabināto informāciju.

man patīk, ka ir skaļi
un patīk arī kā tu klusē
jo pēdējā laikā klusums šķiet vairāk komfortabls par mēģinājumiem runāt
man ļoti patīk vienkārši būt klāt. esmu pavisam neprasīga pēc kaut kādām varenajām aktivitātēm
vērot un klausīties tāpat ir ūberlieliski
un būt ar sajūtu, ka blakus ir
tik nez vai tiem citiem arī ar to pietiek. bžž
tas daļēji ir arī tāpēc, ka nereti visādas izteiktās lietas rada manī frustrāciju. it īpaši jau, ja komunicējošie ļaudis konfliktē.. tad man gribas paslēpties vai izgaist.

tad man arī ļoti kaut kā šķiet, ka visu komunikatīvo problēmu risināšana tiks atlikta tai citai valstij, jo šobrīd daudz kas sašķiet bez- un nejēdzīgi
toties esmu sākusi veikt promdošanās konteksta darbības, kā, piemēram, drēbju šķirošana trijās daļās - iznīcībai, līdzi ņemšanai, mājās atstāšanai.
kā arī visādas listes un konstruktīvas lietas, kas jāņem vērā, mainot dzīvesvietu.
bet reizēm man šķiet, ka ir jau labi, ka es vismaz visu ko, kas ir defektīvs, apzinos. varbūt ne gluži tā, ka man ir kādi eksistējoši risinājumi, bet vismaz.
bet visa kā teikšanu būtu jāpamēģina tur prom.. varbūt es tomēr tā spēju darboties. bet šeit.. te esmu saaugusi ar klusēšanu pārāk ļoti un nu jau arī varētu teikt, ka
nav laika.

es nekad neprasu. vienmēr mēģinu izsecināt, kas ir tas, kas varētu būt citu galvās un uzskatos. tāpēc arī tāda kā vienmēr pielāgošanās apstākļiem un citu vēlmēm. jo tā ir drošāk.
es kaut kā mēģinu iestāstīt sev, ka man jau pietiktu ar tām citu laika drumslām, kas man tiek.. bet laikam jau tomēr nepietiek. vai vismaz ne tad, ja laiks netiek pieblīvēts ar visu ko citu.
man vienmēr ir bail, ka jebkam, ko es pateikšu, būs sekas.
ir vesela kaudze ar lietām, kuras man gribētos aizpludināt tālāk - verbāli vai rakstiski. bet visi cilvēki ir tik kaut kā ļoti saistīti ar jebko, kas ir. un tāpēc viss lielākoties paliek pie manis.
man kārojas nedaudz vardarbības.

the only way that i know how to be is slowly killing me

cilvēki ir pārāk fascinējoši, lai es varētu tā vienkārši

manas domas notiek sarunās ar cilvēkiem. varbūt tāpēc ir grūti ko pateikt, jo viss jau ir pateikts.
bet, ja tās nav sarunas, tad tās ir rakstulietas. tas ir, potenciālas rakstulietas.
vai arī bezvārdu sajūtu tversme

she lives in a fairy tale somewhere too far for us to find

bet es pavisam ļoti gaidu to nākotni, kad mēs visi būsim sešmetrīgi un komunikācija notiks telepātiski. (mani interesē tā telepātiskuma daļa un nevis sešmetrīgums)

bet nevajadzētu noprast, ka ir kaut kā slikti, jo apzinātā prieka kultivēšana darbojas
bet tad ir arī daudz tā - gaidīt, kad tevi izglābs
bet es pati esmu vienīgā, kas var. tāpēc tagad es gaidu, kad manu laiku aizņems mācības. un es ceru, ka tas būs tā, kā man interesēs un mani aizraus. un tad gluži vienkārši visas sliktās domiņas būs prom un tikpat aizmirstas, kā vairums sapnīšu, no rīta pamostoties.
jo eksistenciālās, amm, problēmas, ir daudz vairāk fļē, kā piemēram, kā iekļauties termiņos un tā

rakstos kā parasti valda miskaste, haoss, hronolōģiskais sajaukums un ilgākā laika intervālā tapušais.. bet man daļēji pietiek, ka es pati saprotu
viss pārējais ir tikai random vēlme padot tālāk (un atpakaļ nepieņemt.. vai ne gluži)

taču ir arī tā, ka

i'm influenced so easily so influence me please

rakstīšana nomierina.