Kā redzams ir pagājis kāds laiks. Paliels laiks. Daudz kas ir mainījies un beidzot es esmu radis resursus, lai iedzītu laiku un pastāstītu par šo to, kas ir noticis. Viss ir mainījies, izņemot to, ka man joprojām pie sāniem ir mana vienmēr mīlētā meitene un ģitāra. Šis būs garš lasāmais...

Pirmkārt, iespējams, pats nozīmīgākais, pareizāk sakot ietekmīgākais manā dzīvē ir tas, ka vairs nestudēju. Esmu sācis strādāt, esmu izveidojis pats savu dzīvi, patstāvīgu dzīvi. Nu man ir darbs, par kuru man ne vienu reizi vien būs ko pastāstīt. Darbs ir parasts. Tāds, kādu neizglītots cilvēks kā es varu strādāt. Esmu pārdevējs tuvējā Statoil stacijā. Īrēju dzīvokli, maksāju nodokļus. Kā teikt, parasts pilsonis. Neteiksim, ka nožēloju so soli, nu varbūt brīžiem.
Viss sākās ar to, ka studējot pamazām pārņēma panika, ja, teiksim, būšu sabiedrisko attiecību speciālists, tad lai nu kam, bet mūzikai man tiešām neatliks laika, no kā es nebiju, neesmu un nebūšu gatavs atteikties. Tā nu mēneša laikā, ar vien mazāku uzmanību pievēršot mācībām, nolēmu visbeidzot pārtraukt mācības, un sākt pilnībā patstāvīgu dzīvi, par ko arī paziņoju vecākiem. Protams, atsauksmes saņēmu gaidītās - pilnīgu šoku un nesapratni. Bet nu pēc garākām pārrunām, vecāki saprata, ka mani nepielauzt. Mana panika bija pārāk ietekmējusi mani.
Pirmais solis bija izvākšanās no kojām uz Āgenskalnu pie meitenes, kas uz to momentu dzīvoja pie savas māsas. Atzīšos, ne pats komfortablākais moments ne manā, un pilnībā pieļauju iespēju, ka arī ne viņas māsas dzīvē. Tālāk sākās darba meklējumi. Protams, ka neko dižu nevarēju atļauties, bet nosecināju, ka algas ziņā Statoil nebūtu slikta vieta ar ko sākt. Tad finālais solis bija mītnes meklējumi, kas protams arī prasīja zināmu laiku, tomēr atradās dzīvoklis par tīri pieklājīgu īres maksu un izdevīgu ģeogrāfisko stāvokli. Viss tālākais šajā kategorijā ir vēsture.

Protams, arī ļoti daudz noticies muzikālajā ziņā. Paņēmu pāris kredītus, kas tiesa nav īpaši labs solis, lai iegādātu mazliet aparatūras savas skaņas noformēšanai, piemēram, jauni skaņas noņēmēji, noise gate un ekvalaizers. Ar pirkumu esmu apmierināts, ar visu to, ka parāds nedod mieru.
Kas attiecas uz grupu, kurā visu laiku biju - U-13. Sapratu, ka arī tur nav viss kārtībā, līdz ar to mēģinājumus sāku apmeklēt arvien retāk. Sanāca pat izlaist jau iepriekšminētās Dambja punk/hc izlases prezentācijā "Melnajā Piektdienā". Mani vienkārši nelaida uz skatuves. Tomēr, par to visu laiku biju atradis dalību jaunā grupā, sauktā "Young Guns", kur līmenis bija manāmi augstāks, kā arī domāšana līdzīga. Tiesa, tur arī mans vidējais alkohola patēriņš mēnesī krietni cēlās. Krietni vairāk nekā tas bija U-13 laikos. Un tā arī šīs grupas līmenis tika vienā vakarā izlemts, kad grupas solo ģitārists, vārdā Ķieģelis sastrīdējās ar YG bundzinieku. Bet, neviens rokas nenolaida, jo izrādās pa kluso Ķieģelis formēja jaunu projektu ar bijušo YG vokālistu, Pāķi, kurā uzaicināja arī mani. Saprotams, ka es piekritu. Tad bija dažnedažādākās problēmas ar basistiem, līdz dalībai piekrita arī bijušais YG basģitārists. Būsim draudzīgi un sauksim viņu par Māri. Tika sameklēts arī bundzinieks, Alberts, kuram vārds ir pietiekami unikāls, lai viņam nevaadzētu iesauku. Lai nu kā, repertuārā tika ņemtas vecās YG dziesmas, kā arī top pilnīgi svaigs materiāls. Mēģinam Salaspilī, Alberta garāž-studijā, kas ir pilnīgi apmierinoši un finansiāli izdevīgi priekš mums visiem, līdz ar to muzikāli viss notiek lieliski..

Bet nu turpinot par finansēm - tā nu sagadījās, ka Ķieģelis mainīja darba vietu .. uz, ķipa, daudzsološāku, labāk apmaksātu ar vairāk iespējām. Acīmredzot, nabaga puika iegāzās. Firma nespēj izmaksāt saviem darbiniekiem algas, kas noved pie tā, ka Ķieģelis ir spiests aizņemties no manīm naudu, lai samaksātu par pēdējo īri dzīvoklim un pēc tam vāktos ārā. Līdz ar to, likteņa rezultātā es viņam sniedzu patvērumu pie manis, kas, lai arī cik būtu neizdevīgi manai privātsfērai un viņa komfortam, ir drausmīgs muzikāls ieguvums. Šādi mēs lieliski varam progresēt uz ģitārām un strādāt pie jauna materiāla, kā arī vienkārši ievilkt elpu. Bet nu jau kāds mēnesis ar kapeikām ir pagājis un esmu saņēmis solījumu, ka pēc pāris nedēļām atgūšu savu privātsfēru un, laicīgi arī naudu, bet ne jau tas ir tas, kas man rūp. Man vienkārši tā čaļa ir žēl. Ja jūs redzētu, kā viņš raujas, ar visu to, ka jau pāris mēnešus neko vairāk par kādiem simts latiem nav saņēmis.

Tas nu arī būtu tāds kā gigaapdeits. Tiesa, tas sanāca drūmāks nekā biju iecerējis, bet nu ko darīt. Ja raksta, tad raksta, kā ir. galvenais ir izbaudīt lielisko laiku un algu, kas nesen iebirdināta manā bankas kontā. Galveno pārbaudījumu esmu izdarījis, lai varētu atsākt blogošanu, citādāk tā stulbi, rakstīt kaut kādus īsus skriceļus, it kā nekas diži nebūtu noticis. Lielais sūds ir nolicis un metalokalipse var atsākties. Would you do me a favor, please? Have a great day!