šodien tāda drūma diena.
jo es tikai tagad pamazām, tikai pamazām sāku apjēgt, ka man ļoti labs draugs dodas prom..
uz citu pilšetu, citu skolu..
nebūs vairs pastaigas,nebus vairs tādas pasēdēšanas uz dominas jumta,ar saldējumu..
nebūs vairs tas, kas bija..
sāk tagad ap sirdi ķļūt tā šķebinoši un slikti..
pēc cik ilga laika es pieradīšu pei tā, ka man vairs nebūs tas draugs...

agrāk kad lasīju Halīla Džibrāna "Pravieti" un lasot par prieku un skumjām, es ilgu laiku nesparatu kā tas ir iespējams.
un citēju-
"Tavs prieks ir tavas neslēptās skumjas.
Tas pats avots, no kura ceļas tavi smiekli, ir bieži pildījies ar tavām asarām."
un es kā muļķe sēdēju un domāju, kā tas var būt.
tagad pati par to pasmejos..
un tagad zinu.
agrāk to nesapratu, jo nebiju to vienkārši piedzivojusi.
labāk lai palicis tā, ka nesaprotu.