vanadium

Mans paņēmiens kā tikt galā ar emocijām - ieslēgties uz 2 mēnešiem savā istabā, kļūstot par teorētisko zināšanu uzsūcošu hermitu. Not sure if there are any downsides to this.

Viens no smieklīgākajiem quotiem, ko esmu lasījusi -
"What if the cure for cancer is trapped inside the mind of someone who can't afford an education?"
Kaut ko līdzīgu lasīju arī par abortiem. Ka sievietei būtu jājūtas vainīgai, jo viņa iespējams ir nogalinājusi nākošo Einšteinu. wtf
Es saprotu, jā, vajag pārmaiņas, lai visiem būtu iespēja iegūt izglītību, bet nav tā, ka idejas mēdz būt iesprostotas kāda prātā, vai arī, ka būtu cilvēki, kas ir ''izredzēti'' augstiem dzīves mērķiem. Šādus citātus vienkārši raksta cilvēki, kuri meklē excuses paši savai neizdarībai. Ja jau tev ir iespēja gūt izglītību, un tu neko nedari lietas labā, tad jau protams ir vieglāk piedēvēt maģiskas prāta spējas, kādam par kura eksistenci tev nav pat ne jausmas. Sniedzot visiem izglītību, iespējams palielināsies profesionāļu skaits un kaut kāds progress būs vērojams, bet ne jau tāpēc, ka izglītību būtu guvis tas viens īpašais cilvēks ar idejām prātā. Ar to domāts, ka cilvēki nepiedzimst ar gatavu teorētisko bāzi savā galvā. Līdz ar to citāts pats par sevi ir paradokss. (Ja vien izglītības nepieejamības dēļ cilvēks pats nemeklē informāciju, kas tāpat ir highly unlikely ar to saistīto faktoru dēļ).

Līdz ar jaunu interešu iegūšanu/ virzīšanos uz jauniem mērķiem, pats arī iegūsti citādākus domāšanas ieradumus, neparastākus paņēmienus kā nonākt pie kādiem secinājumiem. Sāc atšķirt loģiskās domāšanas kļūdas un tās pamani citu sacītajā. Un tas traucē tādēļ, ka cilvēki, ar kuriem runāju iepriekš jau ir citā spektrā nekā es. Ne augstākā, ne zemākā spektrā, bet vienkārši citā. Nezinu kā runāt ar viņiem, viņi nezina kā runāt ar mani. Viens otru kaitinām, jo mūsu uztveres ģeometriskās formas nav komplementāras, bet nemitīgi sadurās viena pret otru. Rodas nevajadzīgas problēmas komunikācijā, pie kurām neviens nav vainīgs. Abi augam dažādos virzienos, līdz kopīgā kļūst par maz. Acīmredzot noteikti cilvēki dzīvē ar tevi ir komplementāri tikai uz noteiktu laiku. Un par to padomājot, tas pat ir vērtīgi - lēkāt no vienām attiecībām uz citām, līdz tās sevi izsmeļ. Tādā veidā viens otram nodrošinot nemitīgu izaugsmi intelektuālā, garīgā, jebkādā citā pieredzes ceļā.

Dalījos savos secinājumos ar paziņām. Acīmredzot - nav morāli pareizi pamest cilvēkus, kad tie tev vairs nesniedz individuālo attīstību. Acīmredzot, kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ, ir pienākums uzturēt neko nenesošas, stagnācijā iegrimušas attiecības. Absurds un vienkārši smieklīgs princips, ja tā padomā.

Jau kādu laiku atpakaļ domāju par to, cik mūsu emocijas ir primitīvas. Aprakstot to, kā mēs jūtamies, mēs labākajā gadījumā izmantojam populāro 7-8 emociju spektru, kas ir visiem zināms. Bet, vai šis spektrs gadījumā nav lielāks? Pieņemu, ka pastāv vēl apmēram 10 papildus emocijas (just speculating here), kuras izjūtam ikdienā, bet vai nu nesaucam nekādi, vai arī apzīmējam ar kādu neprecīzu vārdu (no parastā spektra). Tad vēl visādu faktoru/substanču ietekmē tiek pavērta pieeja vēl lielākam emociju spektram, kas protams ir nelegāli (nu jā, tas izklausās tik cheesy, but true). Kādēļ mēs esam tik emocionāli atpalikuši un kādēļ mūsu racionālajā pasaulē vēl joprojām plaukt emociju represija un ignorēšana? Emocijas ne vienmēr apslāpē saprātu, pareizs emociju izmantojums var saprātu enhancot tādā līmenī kā nekad iepriekš (emocionālā inteliģence, if you will). Un ko mēs varam darīt? Neko, jo esam vēl apjukušāki nekā jebkad.

Be the villain you were born to be. Stop waiting for someone to come along and corrupt you.
Succumb to the darkness yourself.

Never create anything, it will be misinterpreted, it will chain you and follow you for the rest of your life.

es joprojām ticu, ka ģeniālākie rezultāti ir balstīti uz īstas un neviltotas prokrastinācijas.