vanadium -

Nesen kāds runāja par domu, ka trauma ir nepieciešama nobriedušas psihes pabeigšanas procesam. Protams, daudzi uzreiz instinktīvi uzstāj, ka trauma nedrīkst būt noderīga, jo tas taču automātiski nozīmē, ka tā ir attaisnojama. Bet, abstrahējoties no tik vienkāršiem secinājumiem un nerunājot par sišanu un pazemošanu - kā ir ar kontrolētas traumas/pārbaudījuma/iniciācijas konceptu mūsdienās?
Vai mūsu kultūrā ir kāds kopistisks un kontrolēts psihes pārbaudījuma notikums, lai psihes nobriešana nenotiktu haotiski caur kaut kādu negaidītu vecāka nāvi, draudzības/mīlestības zaudēšanu utt? Vai ir kādi veselīgie piemēri vēsturē vai citur pasaulē?