(bez virsraksta)
Maijs. 24., 2017 | 11:22 pm
Kā zināt, vai medicīnas studijas ir priekš tevis:
* Ja esi cilvēks, kas vēlas izzināt pasauli, iegūt the knowledge, lai varētu to pielietot loģisku likumsakarību atrašanā - tad nē. (Fizioloģija ir vienīgais priekšmets, kas kaut nedaudz tam atbilst, bet tur pašam individuāli jāmācās).
* Ja esi cilvēks, kam ir mazohistiska personība, vēlme 6 gadus nepelnīt naudu un memorizēt informāciju, bez iespējas to normāli pielietot kaut kā atrisināšanā (jo beigās tāpat vienkārši jālasa vadlīnijas) - tad jā.
Visa muldēšana par Hipokrata zvērestu ir pilnīgs bullshit. 6 gadus bezcerīgi lasot sausu informāciju, bez jebkāda brīvā laika - un pēc tam cilvēki negaida, ka ārsts atrisinās problēmu (kas pēc manām domām ir primārais), bet to, ka viņš būs altruistisks un ar augstiem sapņiem palīdzēt pacienta emocionālajam stāvoklim. Pēc 6 ne-emocionāliem teorijas kalšanas gadiem tev nav vēlmes palīdzēt citiem, tas viss jau sen ir izgaisis, tev vnk ir pohuj par to visu, jo tev vienkārši gribas beidzot pirmo reizi pēc ilga laika padomāt par sevi. Pats fakts, ka no tevis gaida kaut kādu ''ārstniecisku ideālismu'' pēc šī visa laika, tikai parāda to, cik cilvēki ir atrauti no šī visa studiju procesa un cik ļoti nesaprot, cik smaga ir šī actual pieredze. Tas nav nekāds romanticizēts ''būs daudz jāmācās'', tas ir fucking netīrs process, kad no vairākām bezmiega naktīm, tu esi pilnīgi novārdzis un tev nav laika izmazgāt matus. Nav laika kontaktēties ar ģimeni vai draugiem - tu vnk viņus brutāli nogriez no savas dzīves, jo viss, kas ir svarīgi - ir palikt kursā. Tev nav neviena, kas varētu pateikt, ka viss beigās būs labi. Tās studijas nav nekāds soul-fulfilling journey, tas ir soul-draining death alley.
Es nesaku, ka šis viss attaisno kaut kādu rupju izturēšanos (tas viennozīmīgi vienmēr ir neprofesionāli), bet ir absurdi gaidīt tieši no šīs profesijas kaut kādu 100x lielāku emocionālo inteliģenci nekā no citām profesijām. Tieši profesijas, kurām jāpavada vissmagākās un ilgākās studijas - ir emocionāli vissalauztākās.
* Ja esi cilvēks, kas vēlas izzināt pasauli, iegūt the knowledge, lai varētu to pielietot loģisku likumsakarību atrašanā - tad nē. (Fizioloģija ir vienīgais priekšmets, kas kaut nedaudz tam atbilst, bet tur pašam individuāli jāmācās).
* Ja esi cilvēks, kam ir mazohistiska personība, vēlme 6 gadus nepelnīt naudu un memorizēt informāciju, bez iespējas to normāli pielietot kaut kā atrisināšanā (jo beigās tāpat vienkārši jālasa vadlīnijas) - tad jā.
Visa muldēšana par Hipokrata zvērestu ir pilnīgs bullshit. 6 gadus bezcerīgi lasot sausu informāciju, bez jebkāda brīvā laika - un pēc tam cilvēki negaida, ka ārsts atrisinās problēmu (kas pēc manām domām ir primārais), bet to, ka viņš būs altruistisks un ar augstiem sapņiem palīdzēt pacienta emocionālajam stāvoklim. Pēc 6 ne-emocionāliem teorijas kalšanas gadiem tev nav vēlmes palīdzēt citiem, tas viss jau sen ir izgaisis, tev vnk ir pohuj par to visu, jo tev vienkārši gribas beidzot pirmo reizi pēc ilga laika padomāt par sevi. Pats fakts, ka no tevis gaida kaut kādu ''ārstniecisku ideālismu'' pēc šī visa laika, tikai parāda to, cik cilvēki ir atrauti no šī visa studiju procesa un cik ļoti nesaprot, cik smaga ir šī actual pieredze. Tas nav nekāds romanticizēts ''būs daudz jāmācās'', tas ir fucking netīrs process, kad no vairākām bezmiega naktīm, tu esi pilnīgi novārdzis un tev nav laika izmazgāt matus. Nav laika kontaktēties ar ģimeni vai draugiem - tu vnk viņus brutāli nogriez no savas dzīves, jo viss, kas ir svarīgi - ir palikt kursā. Tev nav neviena, kas varētu pateikt, ka viss beigās būs labi. Tās studijas nav nekāds soul-fulfilling journey, tas ir soul-draining death alley.
Es nesaku, ka šis viss attaisno kaut kādu rupju izturēšanos (tas viennozīmīgi vienmēr ir neprofesionāli), bet ir absurdi gaidīt tieši no šīs profesijas kaut kādu 100x lielāku emocionālo inteliģenci nekā no citām profesijām. Tieši profesijas, kurām jāpavada vissmagākās un ilgākās studijas - ir emocionāli vissalauztākās.