vanadium -

Domāju par tām dažām attiecībām, kas man bijušas, specifiski attiecībām ar potenciālu (draudzībai, mīlestībai), un to, kas nogāja greizi to attīstībā un sāku domāt par tādu fenomenu kā intimitātes disbalanss, kad viena puse ir vairāk atvērta (un reizē ievainojama) nekā otra puse. Un esmu bijusi abās pusēs. Kad biju atklātā puse, tad likās, ka komunikācija taču nav vienpusēja, un ka godīgs autentiskums inducēs atklātību no otra cilvēka, un tieši manā pieredzē vis-kontra-intuitīvākais bija, kad visgrūtāk šo atklātību inducēt bija cilvēkos, kuri paši vokāli iestājās par to, cik liela vērtība ir emocionālai tuvībai jebkurās attiecībās.

Un brīžos, kad es biju noslēgtajā pusē un nereaģēju uz cilvēku atvērtību, es sapratu, ka ir vēl jo grūtāk atbildēt atklātībai nekā būt pirmajam, kas to izrāda. Varbūt tā nav visiem, bet viens aspekts ir impostor-syndrome, kad tu zini, ka otrs ir ieinteresēts tevī, tevi nepazīstot, un drīz atklās tavu vienkāršību, kur vilšanās būs abiem.
Otrs aspekts ir personīgā bagāža, kura, iespējams jau kādreiz bija uzkrauta kādam citam, un tu ar skumjām skaties uz cilvēku, kuram nāksies to uzkraut atkal.
Trešais aspekts ir pieradums pie vienatnes, kas drīzāk ir vientulības racionalizēšana, bet tik tālu, ka nav vairs kur atkāpties, un jebkāda izkļūšana no vienatnes izklausās pēc nevajadzīga riska, kas sabojās iemīto ceļu uz saviem mērķiem.