Briesmīgākais ir stulbums un tukšums.
Ir tādi cilvēki – tikko apsēdies, tev jau ir slikti. Ir tādi, ar kuriem esmu gatava būt kopā kompānijā, bet nevaru iedomāties kaut ko darīt divatā. Tad man liekas, ka apzogu sevi un metu zemē savu laiku. Ir tik daudz dažādu cilvēku grupu un veidu kā es viņus sarindoju, savienoju, kur es katru novietoju. Ir cilvēki, kurus es pirmo reizi satieku un zinu, ka ir saistība no iepriekšējām dzīvēm un es ļoti labi ar viņu jūtos. Varu pavadīt daudz laika kopā un tas nemaz netraucē. Bet ar visiem protams tā nav.
Kas ir tas, kas savieno cilvēkus? Šeit es atmetu biznesa kontaktus, vai cilvēkus ar kuriem ir vienkārši jākontaktējas dažādu darījumu un lietu dēļ. Šeit paliek tikai paziņas un draugi. Cilvēki nāk un aiziet. Daži paliek un uzkavējas.
Bet kas liek paciest tos cilvēkus, kuru klātbūtnē nejūtamies labi? Vai tiešām baidāmies aizvainot un tāpēc paši ciešam un apzogam sevi? Varētu jau naivi ticēt, ka katrs cilvēks tev kaut ko dod šajā dzīvē un laikā kamēr viņš mitinās tev tuvumā. Bet kāpēc uzsūkt un paņēmt no otra to slikto pieredzi, ja var apstāties, iet pa citu ceļu un vairot labo? Skatoties uz cilvēkiem, kas man iet līdzās ļoti nākas izvērtēt to, kura klātbūtnē es jūtos patiešām labi, un kurus es satieku ar piespiešanos. Bet ir arī tādi, ko var satikt ik pa laikam un ir labi. Pietiek! Vai nesatikt nemaz un ir labi. Jo vienkārši pietiek.