Es arvien vairāk sāku sevi just atpakaļ. Tā katru dienu pavisam nedaudz, nedaudz. Bet vislabākais ir tas,ka es to jūtu. Jūtu, kā lēnām nāku atpakaļ pie sevis. Dažkārt jau pa sen iemītām taciņām, dažkārt atrodot pavisam jaunus ceļus. Vēl priekšā ir garš un plaš lielceļš pa kuru traukties. Gan viesuļvētras ātrumā, gan lēnām bezvējā. Tas,goda vārds, ir tik patīkami. Atrast savu es un pielikt ko jaunu klāt. Savākt sevi vienkopus. Vienā veselumā. Jau trīs naktis guļu dabīgu miegu. Tas ir tāds progress priekš manis. Galvenais ir noturēt šo sasniegto līmeni. Ir pagājuši jau gandrīz trīs mēneši pilnīgā haosā un zemestrīcēs. Es nevēlos to visu atpakaļ. Laigan dažkārt man uznāk mazi panic attack, ar tiem esmu iemācījusies tikt galā un novadīt to negatīvo enerģiju kaut kur citur. Es iemācīšos dzīvot vēlreiz. Tā līdz galam. Ja pirms tam es varēju, es varu arī tagad. Mācīties draudzēties ar sevi un dzīvi. Kā jauni draugi, kas pazīstami jau no iepriekšējām dzīvēm.
Par visām citām problēmām un lietām es atsakos domāt. Es šobrīd pievēršos sev. Rūpēties par sevi daudz, daudz. Mīlēt sevi. Vai vēlreiz no jauna iemīlēt. Un domās samīļot. Tādi silti domu viļņi netikai sev, bet arī tiem citiem apkārt. Varbūt arī tas nostrādā zināmā mērā.
Iedvesmot sevi. Atrast sevi. Jo tā pašpārliecība un sevis mīlestība ir kaut kas daudz, daudz, daudz.