Varbūt tur nozīme ir ievada nepieciešamībai. Citam cilvēkam ievads jeb "priekšspēle" ir absolūti nepieciešama, bet citam tā nav tik ļoti būtiska. Ja pirmajā gadījumā spēja iztikt ar saīsinātu ievadu nav reti sastopama, tad otrajā gadījumā - bailes, domas, sapņi, pagātnes rētas - tās pieprasa ievadu, savādāk zūd to jēga. Protams, tās visas var izlekt arī kaut kur ārpus konteksta un uzrunāt anonīmi, bet tad tām jābūt ļoti spilgtām, spēcīgām. Es nezinu, cik kails cilvēks tad ir, vai to tā objektīvi vispār var izvērtēt, tas varbūt drīzāk atkarīgs no tā, cik kails viņš jūtas pats, cik ļoti atklājas, cik tas viņam viņam ir svarīgi, cik ātri ir gatavs to visu aizmirst. Man patlaban nav domu kā tos abus stāvokļus interpretēt un savienot.