Tie visi dzīves challenge ir kaut kas vispār nesaprotams. Pa visu šo savu drūmo laiku,kad visa mana misija - put your shit together - ir daudz maz veiksmīgi pievarēta. Esmu dzīvotājs. Esmu atpakaļ uz pekām. Un sadraudzējusies ar sevi. Tieši tajā mirklī pagātnei labpatīk atgriezties. Nepajautājot, nesagatavojot, vienkārši uzrodoties. Īsziņu un facebook vēstuļu formātā. Tādās it kā mazās lietās, bet ar tādu vērienu, kad visu uzdod atpakaļ. Labi, ne visu. Vienkārši pabojāt manas nervu šūnas pa jaunu. Mazliet mani patramdīt. Tā vien šķiet, ka tam otram ir kāds radars, kurš uzrāda - viņa varētu būt tīri priecīga tagad un saņēmusies, davaj, ir īstais brīdis atkal pačakarēt!
Es,protams, to šobrīd neņemu tik ļoti pie sirds kā pirmstam. Bet iekšā tā sajūta ir tāpat. TĀ sajūta. Tāpat jau nav tik daudz laika pagājis, vismaz man personīgi nē,lai varētu tā vienkārši atlaist, neiedziļināties un pat nedomāt par to. Pieķeru savas domas vandoties tur,kur nevajag. Pie Tā kura nevajag. Un es pat nesaprotu, kas būtu šādā situācijā man jādara. Kā labāk būt ar to visu?