Mani tiešām kaitina, kad cilvēki strīdas par ikdienas sīkumiem – nenolaisti poda vāki, neizmazgātas krūzītes, nenopirkts piens.

Piebļautas sejas, aizcirstas durvis, mēmais šovs – tas viss tās neizskalotās krūzes un tukšās piena pakas dēļ.
Es zinu, man teiks – rutīna, neparedzēti rēķini, garas darba stundas un kaitinoši kolēģi darbā.
Es zinu, ko es teikšu pretī – neko.
Es tikai zināšu vienu – katrs kopā pavadītais brīdis ir pārāk dārgs, lai to notriektu strīdos par mēsliem.

Un tā es klausos apkārtējo strīdus - par nepareiziem skatieniem, nenopirktām lietām, nomestām zeķēm... Un es neko nesaku. Citu dārziņā man nav ko līst.