Šogad es sapratu, ka mans miers un laime slēpjas notikumos un sevī. Ne cilvēkos un lietās. Bet tieši sevī. Lietas ir tikai pakārtots bonus visai dzīvošanai. Jā, mana iedvesma aizvien ir cilvēki un sajūtas. Tie mazie stopkadri un mirkļi. Lasīt labas grāmatas. Kafija no rītiem. Klusums. Tīrība. Lietus. Ūdens. Bet miers un laimīgums tikai sevī.
Pēdējā gada diena. Tā tīri relatīvi. Vīrietis remontē istabu. Man ir klusums. Atvērts logs un kafija. Mans mirklis. Un mēs nemaz neko citu neplānojam šodien darīt. Man būs karsta vanna. Mazā melnā kleitiņa. Sarkana apakšveļa un sarkanas lūpas. Mēs iedzersim šampanieti. Samīļosimies un būsim mājās. Mūsu jaunajās mājās. Siltumā. Dažiem brīžiem ir jānotiek tieši šādi.
Balles lai paliek citām naktīm.

Man īsti līdz galam tomēr tie Jaunā Gada sagaidīšanas prieki, šampanieša lieti un skaļie smiekli nepatīk. Vismaz šogad nē. Pēc tik dažāda gada. Pēc tam ir tikai paģiras un skumjas. Man patīk miers šajā laikā. Man nevajag apskāvienus no svešiem cilvēkiem, kurus varbūt redzu pēdējo reizi. Esot tajās trakajās jaungada ballēs, ir tādas galaktiskas skumjas, ka vai jāmirst nost. Manī vispār ir tāda skumja esība pārpildītās telpās, starp cilvēkiem svešiem. Vismaz šobrīd manī ir tāds dzīves posms.
Un vēl ir mazliet māņticība, jo šķiet, ka varbūt tomēr tā ir, kā es pavadu pēdējo vecā gada dienu, tāds būs jauns gads. Laigan vienmēr viss notiek diametrāli pretēji un neko nevar kontrolēt. Man tomēr ir iekšējā sajūta, ka vajag iesākt visu jauno tā skaisti, ar mieru sevī un bez pasaulīgām skumjām.
Tāpēc šovakar es būšu sev un viņam. Bez liekā, bez kliedzošām balsīm un skaļuma. Nogulēt nakti, kad visi vai plīst aiz priekiem. Pamosties, kad visi vēl guļ, nāk mājās vai meklē pretsāpju tabletes. Tad es uzvārīšu kafiju, palasīšu grāmatu un braukšu ciemos pie otrās ģimenes.