Šādi vasaras rīti manī sapurina visas sentimentālās atmiņas pēc kārtas. Rīti, kad izkūņojos no segām un spilveniem. Ieleju tējkannā ūdeni, iekurinu krāsni un atveru visus logus mājās. Vasaras rīta smarža ieveļas pa visām spraugām. Viegla un tīra. Es apsēžos ārā uz lievenīša. Saule lēnām rāpjas ārā. Pēdas starp zāles stiebriem iemērktas. Jāņogu krūmi, pļautas zāles smarža, ābeles, ezers, mežs. Ezera un meža smarža. Un tad es visu dienu varu tur sēdēt. Lasīt grāmatas. Iegrimt kaila ūdenī. Sajukt kopā ar pļavām. Un nav neviena paša apkārt. Tikai spēcīga daba un es.
Starp šīm visām betona sienām, tālu prom no tām saknēm, es šādos rītos mazliet nojūku. Jo tik ļoti man gribētos ieelpot to smaržu un iekāpt siltā ezerā.

Bet man ir tikai pieklusināts radio, pa atvērto logu lien iekšā mašīnu un cilvēku trokšņi un visa pasaule kaut kā jau notiek. Arī šādi.