Ķermeņa dabiskais pulkstenis sācis darboties un nu jau pat brīvdienās ceļos agri, agri. Bet šodien esmu savā otrajā country side mājā. Un izbaudu pilnīgu pavasara svaigumu, zaķus skrienam pa dārzu un kanāla mutuļošo upi tepat, tepat aiz loga. Šī vieta ir totāla iedvesma. Nezinu kāpēc tā. Mani patiešām iedvesmo skaistas vietas, interjēri un balans starp visu. Un te ir tik ļoti kā mājās.
Vīrietis augšstāvā čuč, kamēr es te pa leju dzīvojos. Ar plaši atvērtām verandas durvīm, baroju kaķi, satīrīju virtuvi, uzvārīju kafiju, uzvilku baltās vilnas zeķītes un izbaudu sava rīta ritmu. Fonā pieklusināts iet radio. Lēnām lasu citu dzīves un gara darbus. Un nekp citu man šajā brīdī pat nevajag.
Sapņoju te par savu nākotnes māju. Apbrīnojumi, cik ļoti savādāk/labāk es jūtos vietās, kuras ir iedvesmojošas un pilnas ar enerģiju.
Bet man ir vēl jāmācās tas balans ar manu iekšējo country side būtību un pilsētas straujo dzīvi. Jo man vajag abus.

Rīt atsākšu savu ķermeņa iekustināšu. Gribējās jau šonedēļ tā līdz galam sevi sakustināt, bet tomēr ķermenis sāka protestēt un ārsta rīkojumiem tomēr būs jāpaklausa šoreiz. Jāskatās kā jutīšos nākamnedēļ. Bet ir, ir jāsāk kustēt, savādāk par keksiņu te pati pārvērtīšos. Bet neko lieku sevī noteikti nevēlos.

Lūdzu svētdiena, esi gara un ilga. Nesteidzies. Pasēdi tepat ar mani uz lievenīša un ieelpo pavasari. Man gribās ar tevi pabūt.