Un viss beidzot ir noslēdzies. Trīs nedēļu pārguruma un nelabuma posms. Dažu stundu laikā ir atgriezta manī dzīvība un mierīga elpošana. Bet tik daudz dažādu cilvēku tur pieņemšanā. Tik daudz dažādu stāstu. No asarām, līdz mierīgiem skatieniem.
Bet to citreiz.

Manī ir vieglums. Un šodien es sevi lutinu. Un mīļoju, un skauju. Ir tik labi beidzot ieelpot. Un jā, tas bija mans pareizais lēmums, jo tas cits brīdis vēl atnāks. Vēl man ir sevi jārealizē. Vēl man ir sava dzīve jāpadzīvo. Un esmu mierīga.

Es lēnām atgriežos.
Man patīk atgriezties. Man patīk nākt pa pazīstamu ceļu mājās, zināt katru pieturzīmi un emociju. Tāda es esmu šajās brīvdienās.
Sev.

Šī visa lielā pārdzīvojuma dēļ sanāca atmest pīpēšanu. Nu cik patstāvīgi es nezinu, bet joprojām es nevēlos un tas jau ir lieliski. Un pēc trīs nedēļu mocībām, kad ieēst spēju tik vien kā jogurtu un augļus un tas pats tika izvadīts pāris stundu laikā, tagad sēžu un ēdu kā tads mazs ruksis. Visu pēc kārtas. Sākot ar mazām picām, šokolādes zaķiem, kas sadāvināti stāv no lieldienām, sieru, makaronus. Visu. Un nē, tas ir pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jo blakus jau stāv izkonspektēti Fitnesa žurnāli un plāni. Lai jau no rītdienas es pievērstos savam templim - ķermenim. Un palīdzētu atlabt un noskaņoties. Pēc visiem tiem stresiem, anestēzijām un nedēļu iglām neēšanām esmu pamatīgi izmainījusies.
Tāpēc jāpiestrādā pie sevis vien ir.

Formīgu dupsi un smuku punci saulē ko pagozēt man. Ir jānostiprinās. Un galvenokārt jau jāsaņemās.