Ir tik sasodīti labi, ka mēs tomēr pagriežam to pulksteni. Jā, sākumā jāpierod un visi mazliet paņerkst. Bet ir taču tik lieliski. Gaiši rīti un gaiši vakari. Un var iet nesteidzīgās pastaigās uz kādu vietējo parku, pabarot pīles vai vienkārši pabūt tepat mājās ar atvērtiem aizskariem un gaišu skatu aiz loga.
Pēc nedēļas nogales notikumiem esmu atkopusies tīri pienācīgi. Un jau šorīt no rīta atklāju savu pirmo ārā skrējienu. Un nē, šeit es nepretendēju uz nekādiem entajiem kilometriem vai maratoniem. Nē, šis no rītiem ir tikai ķermeņa pamodināšanai un izkustināšanai. Pēctam ielienot siltā dušā un iesmērējoties ar vismīļāko ķermeņkrēmu. Pavisam cits skats uz dīvi. Un pavisam cita sajūta visas dienas garumā. Pagaidām vēl neesmu izlēmusi vai šāds ritms būs katru rītu. Gribētu nopirkt lecam auklu un tad variēt. Žēl, ka man vairs nav dārza, kur varētu iet pastaipīties. Tas man būs nākotnes sapnis.
Un tā kā vakari ir gaišāki, es pat uz sporta zāli šodien apņēmīgi sevi aizvedu. Pamīties ar velotrenažieri, pastaipīties uz paklāja un paņemt grupu nodarbību sarakstu zumbām, jogām un citām aktivitātēm. Pirmajai dienai neko daudz nevajag. Pirmajai nedēļai neko daudz nevajag.
Man sportā - lēnāk un izjustāk ir labāk. Nekā ātri sevi dzīt un nokaut sevi jau pirmajās dienās, kad pēctam jāienīst visas fiziskās aktivitātes.
Tā nu es te lēnām dzīvošos. Ar visiem fitnesa žurnāliem. Bez kofeīnu tējām un rīta rituāliem tikai sev. Jo mans ķermenis ir to pelnījis. Es esmu to pelnījusi.
Man vajag sevi atkopt pēc visa tā anistēziskā stresa. Un tomēr pavasaris ir daudzās ziņās mīļš. Visvairāk jau ar to gaismu un vidējo siltuma temperatūru.