skatos uz bijušo klasesbiedru un studij biedru bildēm, visos tajos samudžinātajos tīmekļos (i mean draugiem un facebukiem) whatever. un vispār visi tik sveši liekas. Un nemaz tik daudz laika taču nav pagājis. no vidusskolas pāris gadi un pavisam nedaudz (pārītis) no augstskolas. Kopsummā varētu teikt astoņi gadi! Ar to mans iekšējais stalkeris protams nenorima un vajadzēja arī pačekot tos pašus vecākos no pamatskolas laikiem, kur jau padsmit gadi pāri. Visi tik izmainījušies. Visi tik tāli. Es pat nesaprotu/neatceros kā tas bija kopā mācīties. Kopā būt ikdienā. Tagad tikai tāda virspusēja realitāte palikusi - statusu nomaiņa sociālajos tīklos, jaunas bildes un uzaicinājumi uz fackin spēlēm (goda vārds gribās ar krēslu pa seju sviest)
Un jā, neizgulējies un cranky esmu. Tāpēc viss kas domās, veļās uz āru, bez liekas apzināšanās.
Viss šodien tik ļoti tracina. Svešie cilvēki. Svešās sejas portālos. Es pat nesaprotu kāda tam jēga dažkārt, sekot līdzi aktivitātēm no veciem skolas biedriem ar kuriem visticamāk nesatiksies vismaz tuvāko 10 gadu kopbildē un kuri ar katru dienu paliek ar vien svešāki un tālāki. Sejas izmainās. Statusi nomainās. Viss aizmirstās. Un viss ir tikai statistika. Protams, patīk apskatīties kā citiem iet, kādu uzmundrināt, no kāda iedvesmoties. Man vienkārši šodien ir pieriebusies visa tā socializēšanās (manā prātā - izlikšanās)
Tik daudz masku sabāzsts virsū,ka pat vairs nevar pateikt, kurš esi tu pats un pats galvenais, kāds tu esi! Viss tikai maļās kā tādā konveijerā un visi tik priecīgi šēro un laiko visu pēc kārtas.
Tas ir viens!
Otrs - es goda vārds šodien neliekos sev gana laba nekam! Visai dzīvei. Pat elpot negribu. Tāda maza kukaiņa eksistēšana. Kam bonusā visu atslēdzu un vīrietis nesaprot, kas notiek. Un es sev liekos ļauna un nesaudzīga un egoistiska. Bet man viss tik ļoti šodien riebjas. Pat es sev riebjos šodien. Kad apstāties nemāku un vairs jau nav jēgas. Ir gandrīz jauna diena klāt. Un visprātīgāk būtu migt ciet.
Tā protams ir neiespējamā misija šadā garastāvoklī.
Tāpēc ciba, mana draudzene, var uzklausīt manus annoying izvirdumus un tā lai man paliek vieglāk.
Un jā, neizgulējies un cranky esmu. Tāpēc viss kas domās, veļās uz āru, bez liekas apzināšanās.
Viss šodien tik ļoti tracina. Svešie cilvēki. Svešās sejas portālos. Es pat nesaprotu kāda tam jēga dažkārt, sekot līdzi aktivitātēm no veciem skolas biedriem ar kuriem visticamāk nesatiksies vismaz tuvāko 10 gadu kopbildē un kuri ar katru dienu paliek ar vien svešāki un tālāki. Sejas izmainās. Statusi nomainās. Viss aizmirstās. Un viss ir tikai statistika. Protams, patīk apskatīties kā citiem iet, kādu uzmundrināt, no kāda iedvesmoties. Man vienkārši šodien ir pieriebusies visa tā socializēšanās (manā prātā - izlikšanās)
Tik daudz masku sabāzsts virsū,ka pat vairs nevar pateikt, kurš esi tu pats un pats galvenais, kāds tu esi! Viss tikai maļās kā tādā konveijerā un visi tik priecīgi šēro un laiko visu pēc kārtas.
Tas ir viens!
Otrs - es goda vārds šodien neliekos sev gana laba nekam! Visai dzīvei. Pat elpot negribu. Tāda maza kukaiņa eksistēšana. Kam bonusā visu atslēdzu un vīrietis nesaprot, kas notiek. Un es sev liekos ļauna un nesaudzīga un egoistiska. Bet man viss tik ļoti šodien riebjas. Pat es sev riebjos šodien. Kad apstāties nemāku un vairs jau nav jēgas. Ir gandrīz jauna diena klāt. Un visprātīgāk būtu migt ciet.
Tā protams ir neiespējamā misija šadā garastāvoklī.
Tāpēc ciba, mana draudzene, var uzklausīt manus annoying izvirdumus un tā lai man paliek vieglāk.
gribu pačukstēt