Being cranky part 2.

šodien kaut kādā nozīmē man tomēr ir svētku diena. laigan ar šī datuma atzīmēšanu es nekad īsti neesmu aizrāvusies, tomēr vienmēr ir bijis kāds ar ko pasēdēt un iedzert vīnu un vispār tā vienkārši pabūt. bet, protams, reālajā dzīvē tā nenotiek. I mean, reālajā dzīvē šeit, uz salas. daži apsveikumi no simts jūdzēm atnāk, vecmammas paciņa vēl ceļo, kamēr es esmu ieritinājusies zem segām savā migā, dzeru zaļo posh tēju un vispār nesaprotu kā jūtos. tad, protams, es ieeju twitterī pačekoties un tur sabiris viss par Imanta Ziedoņa nomiršanu. Man tie viņa vārdi jau vienmēr ir bijuši tuvi, laigan pēdējā laikā likās, ka viņš pataisīts par tādu latviešu koelju, visi citē, visi zin. Bet nu labi, tas lai paliek manai cranky pusei. Otra puse ir tā, ka man patiešām žēl. Bet tas protams ir laiks. Mēs neviens nezinām savu laiku. Vieni atnāk un citi aiziet. Tā vienmēr dzīvē notiek.

Visam ir savs derīguma termiņš. Arī cilvēkiem. Arī jūtām.

Bet vispār jau gribēju pateikt/izrakstīt tikai to, ka šovakar esmu pilnīgi viena. Jo sastrīdējos ar vīrieti, par to, ka mani šajā dienā aizmirsa (kas man pms ir?) un tad nu sabozos pavisam un tagad rezultāts ir tāds, ka esmu migā un alga ir tikai rīt un tāpēc arī nekāda vīna nav. Un varbūt labi vien ir ka nav.

Par savu uzvedību es nedomāju. Ļoti egoistiski božos. Tas tā ļoti sievišķīgi un tipiski. ha.

Kārtējā diena, kad pilnīgi viss kaitina un nekas nenotiek kā vēlētos. Un dažkārt es pieķeru sevi pie domas, jo vairāk man dod, jo vairāk gribas. Un kad šis maģiskais aplis apstājas, es mazliet nojūku, jo nedabūju savu ikdienišķo devu. Tāda izlutinātība. Laigan protams nekas diži jau nenotiek vai nav. bet tomēr, tomēr.

Pati sevī sapinos. Un uz pasauli attiecos kā tādā 14 gadu vecumā. Pilnīgi fuj man.

Anyway. Man ir visādas pasaulīgās domas. Par matērijām un eksistencēm. Un galu galā piedzimšanu un nāvi. Un mierā neliekos.