Un tad atnaak taads kaartiigs pirmais sniegs. Kad visi celji apledo un viss paliek balts. Bet tajos briizhos jau sheit dziive mazliet apstaajas. I mean,neviens nekur nav laikaa,sastreegumi pieaug un lidojumi atceljas.
Un ja manu pariizee braukshnau atcels, es buushu ljoti skumja savaa dzimshanasdienas riitaa.
Un taa nedriikst buut. Vienkaarshi nedriikst vai ne?
Laikapstaaklji,luudzu sakaartojaties! Savedat sevi kaartiibaa. Un atljaujiet man aizlidot uz pariizi. Man tieshaam gribaas pamosties savaa dzimshanasdienaa tur, iedzert viinu un eest kruasaanus. Mazliet uzresneet un staigaat pa piesnigushaam ielaam.
Labi?

Ir tas starpstāvoklis, kad ļoti gribās ierušināties migā un gulēt, bet prāts vēl negrib. Prāts grib rosīties. Un kad manam ķermenim atpūsties? Man rīt pirms astoņiem jau ir sarunāta darba tikšanās. Būs jāsāk draudzēties ar apmācāmo. Viss jāizrāda un jāizskaidro. Bet tā ir cita dzīve jau.