Priekš cilvēka, kurš ir pārcēlies uz citu valsti ar nieka 25 kilogramiem. Cilvēka, kurš Indijā ir ceļojis 2 mēnešus. Cilvēka, kurš visu vasaru pavadīja stopējot pa Eiropu. Cilvēka, kurš ir braucis neskaitāmos apmaiņas projektos. Man aizvien ir neticami grūti sevi sapakot. Vienalga vai tās būtu divas dienas vai piecas vai nedēļa vai mēnesis. Un vienmēr, kad ir jāpakojas tu ieraugi cik patiesībā daudz lietu tev ir. Nu manā gadījumā apģērbs. Velku no skapja ārā un tikai brīnos. Tas pats ar apakšveļas komplektiem. No seksu kliedzoša sarkanā līdz mierīgajam melnam. No mežģīnēm, līdz pavisam vienkāršiem t-krekla krūšturiem. Nemaz nerunājot par virsjakas izvēlēm un zābakiem.

Bet patiesība ir tā, ka es ielēju sev pilnu glāzi ar vīnu un ļāvu atslābt. Nokrāsoju matus (tipiski man, tonī, kas nepatīk, bet nu labi, lai jau ir pagaidām) lakoju nagus un domāju kā lai visu vajadzīgo sabāž rokas bagāžā.

Pa ceļam, kā jau tipisks ceļotājs, būšu satuntulējies godam. Un jutīšos kā tāds pingvīns.

Parīze, esi draudzīga.

Laikam jau galvenais ir pase, kamera un nauda. Jo pārējo jau var arī nopirkt.

Tā es ar sevi te runāju un pavadu savas pēdējās pakošanās minūtes. Jo jau rīt, es paceļos augstu gaisā, lai pēc tieši stundas un divdesmit minūtēm es nolaistos piesnigušā Parīzē.