Es tik ļoti nespēju likt mierā tās domas par to mājīgumu un ģimenes saitēm. Visiem tiem noslēpumiem un skeletiem skapī. Gan kopīgajiem, gan pašam savējiem. Ir lietas, par kurām nekad nerunāsim skaļi. Tās būs tikai mūsu, līdz galam. Bet kaut kādos atsevišķos brīžos tomēr viss saslēdzas kopā un domas atgriežas tajos skeletos. Savā ziņā, tā ir kā sevis mānīšana. Bet es jau tikai par sevi runāju te. Šodien vārdi vispār neraisās nevienā virzienā. Nespēju sevi nokoncentrēt.
Vēl es ļoti vēlētos iemācīties tik ļoti neanalizēt katru detaļu savā dzīvē. Bet to jau laikam es esmu rakstījusi arī pirms tam. Vienkārši šodien pieķēru sevi pie tām domām un analizēšanas. Gan cilvēku, gan notikumu. Un tas taču nemaz nepalīdz dzīvot tā viegli un vairāk plūsmā. Savā pašplūsmā. Tas vieglums ir kaut kas neaprakstāms. Tie visi iekšējie kosmiskie strāvojumi, kas ļauj vienkārši elpot un tā vienkārši būt. Dzīvoties.
Bet nē, es ņemu un visu vienmēr sarežģīju līdz pēdējam. Vismaz domās. Uz āru jau es tā nelaižu. Sevi gan smacēju. Vai tiešām es savādāk nemaz nemāku? Man tā gluži negribētos domāt. Ir tik daudz neizpētītu iekšējo stūrīšu un es tikšu līdz saviem atrisinājumiem. Un nevajag jau pilnību. Pietiek ar dziļāku sadraudzēšanos.