Svētdienās vienmēr ir tāda patīkama laiskošanās. Nekā nedarīšanas diena. Būt ar sevi midziņā. Šodien uztaisīju pavasara tīrīšanu un pārbīdīju mēbeles. Cik nu tas ir iespējams šajā migā izmainīt interjēru. Tagad ir tā pilnīgi cozy. Noliku gultu ar skatu uz logu un tagad varu raudzīties uz ārpasauli. Sakrāmēju pilnu gultu ar spilveniem, ieslēdzu sildītāju un piekarināju savu vismīļāko lakatu pie loga, aizskara vietā. Tagad tāda smuka gaismiņa un siltums. Ko tik neizdara tādas mazas un vienkāršas lietas. Tomēr šī māja man aizvien ļoti nepatīk. Nevaru sagaidīt, kad tikšu prom. Protams, tas ka man nav nejausmas, kur es dzīvošu un kas notiks, vai darbs vēl būs vai nē, pārvākties faktu nemaina. Vienkārši gribās kaut ko savu.
Un tad es vēl šodien domāju par to, cik patiesībā ļoti pietrūkst tā īstā ģimeniskuma un mājīguma. Vakardien biju ciemos pie meitenes, kas te dzīvo ar vecākiem, un tā ir pavisam cita sajūta. Tā visa atmosfēra. Es gan savā apzinīgajā vecumā, kad gribās nekontrolēti dzert vīnu un pa vidam uzpīpēt, nevēlētos dzīvot ar vecākiem kopā. Bet to apziņu, ka tas viss ģimeniskums tepat vien ir,gribētu gan. Kad var tā vienkārši vakarā aiziet ciemos, patējot un parunāties. Un tā silti uzreiz! Ar vecmammas ceptiem pīrādziņiem un piparmētru tēju. Suni, kurš turpat laiski guļ.
Tagad ir tā, ka tu dzīvo tālu prom no visa un pats par sevi jūties tālu no visa. Kad komunikācija ir ierobežota. Kad nevar tā vienkārši aizklīst ciemos un pastāstīt kā tev iet un ko tu dari. Tagad tu esi tikai ar sevi. Un ja liekās, ka te tālumā esot, draugi kaut kādu daļu siltuma dod, tad tā nemaz nav. Cilvēki te ir pavisam savādāki. Kaut kāds pilnīgs izdzīvošanas instinkts te dažiem ieslēdzas. Un tad tu paliec viens. Noliec sevi kaut kur maliņā, elpo līdzi un vēro. Interpetē savās personības prizmās un centies saprast, kur ir tā vieta kur būt.
Kopš dzīvoju šeit, vispār ir tāda sevis pazaudēšanas sajūta periodiska. Kad īsti nezini, kur īsti veidot to dzīvi, kur īsti ir tās mājas un ko vajadzētu darīt. Tas viss periodiski mijas ar pilnīgu mieru un paļāvību, ka viss nostāsties tā, kā tam vajag būt. Bet līdz tam atliek vienīgi pieklusināti domāt, meklēt un dzīvoties. Un ja mājas ir tur kur sirds, tad es vairs īsti pat nezinu kur man būt, jo esmu visam pavidu. Kaut kur maisos un klīstu.