Pirmo nakti gulēšu bez savām miega tabletēm. Eksperimenti ar sevi. Pēc vakardienas sarunām,mans prāts ir mazliet attīrijies un vieglāks.
Mazliet saprotamāk viss izskatās, kad ieklausos citā viedoklī, citās domās. Un, kad tik ļoti skaidri un tieši pasaka, un es nesaprotu, kā es to pati nespēju ieraudzīt. Es šķiet pati sev tik daudz sarežģīju. Tāda sava iekšējā drāma. Nepārtraukti. Bet es lēnām atgriežos. Un tā ir tik laba sajūta.
Un vēl es šodien zaudēju savu vietējā kinoteātra nevainību ar pavisam banālu smieklu komēdiju, kas bija tieši laikā un, lai cik tas dīvaini nebūtu,mazliet pat palīdzēja. Ceru, es noturēšos pie šīs sajūtas. Un varēšu sākt iepazīties ar sevi no jauna. Tīrās līnijās.

Sapņoju par savu jauno darba koleģi, kurš teica,ka izglābs mani. Nesapratu neko. Neļāvos. Pamodos no tā visa un vēlvairāk neko nesapratu. No kurienes manī vispār tādas sapņu aitas ir saradušās? Tāds hronisks mīļuma trūkums man laikam dzīvē ir. Kad gribās samīļot un tikt samīļotai. Draudzēties.
Šorīt ir pirmā saulainā maija diena. Sule izspiedās caur tumšajiem aizskariem un sakarsēja muguru. Izstaipījos kā tāds laisks kaķis un nesteidzīgi uzvārīju kafiju. Šodien man būs pavasara telpas tīrīšana. Visu tīru un gaišu, un prom no putekļiem. Man patīk saulainas dienas. Mana apņēmība tad apmierināti murrā.
Cerams, mans bīstamās mājsaimnieces tēls nekur nepazudīs, kamēr baudīšu siltu rīta vannu, otro kafiju un pilsētas centra apmeklējumu. Tad es pievērsīšos ne tikai telpai, bet arī sev. Vismaz kādu no haosiem mazliet pievākšu!
Ir man lielāka cerība uz sevi. Ir.