Veselas trīs reizes šodien pabiju pilsētas centrā. Viss rīts pagāja vienā staigāšanā un lietu kārtošanā. Un kādu poļu jaunkundze bija bibiliotēkā nolikusi sev blakus ceriņus. I mean, CERIŅUS. Es līdz šim vispār neko tādu neesmu vēl redzējusi te. Un tad viens mirklis un visa bibliotēka tik patīkami smaržo. Un vispār tā sajūta tāda mierīga palika uzreiz, laigan dators čakarejās un nevēra vaļā printējamos failus un es kavēju savus deadlainus.
Vēl es saņēmu ziņu, ka tuvākajās dienās man kontā ieskaitīsies finanses, cerams ka pieklājīgā apjomā un kādu laiku man būs zināma drošība. Plus rītdien man ir intervija. Beidzot! Šādu veiksmes faktoru man patiešām vajadzēja, ņemot vērā visus šos pēdejos mēnešus, kad vienkārši jūku prātā. Vismaz kaut kāds progress uz priekšu. Un visiem kosmiskajiem spēkiem un labajām domām ir jābūt ar mani rītdienas pēcpusdienā. Man ir vajadzīgs kaut kas šāds, lai spētu veidot savus jaunos pamatus un veidotu sevi tālāk. Man vienkārši ir vajadzīgs šis atspēriena punkts pirms visa, visa cita.
Šodien labu gribēdama uzrakstīju Viņam. Un protams, ka ļoti lieliski izgāzos. Jo atbildes vispār nekādas. Un es taču sev apsolījos likties mierā un par to nedomāt. Un vispār beigt tam otram pa spalvu glaudīt. Laikam vienkāršākais būs izdzēst nummuru. Jo tas, ka es vienpadsmit ciparus neatminēšu ir vairāk kā skaidrs. Bet ar to es vēl atļaušu sev tikt galā mazliet vēlāk.
Atļaušu sev skatīties filmas, lakot nagus un lasīt citu dzīves. Mazliet atslodzi no sevis un ikdienas. Un noņemt mazo stresu par rītdienu.