Šķita, ka pāris aliņi palīdzēs man atslābt un nedomāt. Atņemt mazliet noslogotās sajūtas. Tomēr kā izrādās, bez alkahola klātbūtnes es jūtos labāk. Tagad manī ir milzīgs skumjums un iekšā viss trīc. Trakākais no visa ir tā, ka pulkstens ir tikai deviņi vakarā. Un ja es tagad aiziešu gulēt, tad pamodīšos līdz ar sauli un tas ir par daudz. Par daudz dienas. Par daudz visa. Šādos brīžos es palieku tik emocionāla un vāja. Tieši tāda, kāda es izvēlos nebūt ikdienā. Jo pārējā laikā es esmu vēsa, bez emocijām un atturīga. Bet šādi brīži mani atkausē. Jā, alkahola brīži mani atkausē. Tā alone sajūta ir diezgan muļķīga un lieka protams. Jo tās jau pēc būtības ir tikai naktis.

Naktīs man vienmēr ir skumji, no rītiem aizmirstas.

Tā es te dzīvoju, starp naktīm un dienām. Sūtu domas kosmosam un meklēju veidus kā sev palīdzēt. Jo ar fizisko prātu es tiešām saprotu, ka tā neesmu es. Tas ir kaut kas cits.

Kā aizpildīt visas tukšās pozīcijas savā dzīvē?

Man pietrūkst mana gaišuma un siltuma. Man nepatīk sevi redzēt šādu. Bet viens tāds mazs zaķis nevar cīnīties ar milzīgām pasaulīgām problēmām, kas sakritušas manos medību laukos.
No malas lasot kādam drošvien šķiet, ka vienīgais ar ko nodarbojos ir čīkstēšana un skumju izrakstīšana. Tā gluži arī nav. Šī vienkārši ir vienīgā vieta, kur es sev atklājos. Ja ne skaļi, tad vismaz vārdos. Un tad es varu apsēsties un mazliet sevi pārlasīt, kopsavilkumos un ar svaigumu.

Es vienkārši gaidu.

Bet visur jau cilvēkiem sāp vienādi.
Visiem mums ir skumjas un smiekli.
Katrai vietai ir savas debesis uz kurām lūkojamies. Naktīs paceļam galvas uz augšu un paveramies zvaigznēs.
Un tas ir vienalga, vai tu esi mājās vai simtiem jūdžu no mājām. Vai tu esi ciemos, vai ar tuviem draugiem vai pilnīgi viens. Katram ir tās slēptās domas, vēlmes, skumjas ko mēs palaižam kosmosā prom. Pie sevis. Klusu. Domās.
Katram ir sirds, kas sāp. Un kad sāp, mēs pārvēršamies mazos bērnos, kas grib patverties lielās, spēcīgās rokās, kas pasargā.
Bet šie jau ir tikai mani nakts brīži.