Šodiena pagāja tik ātri. Pat nepamanīju. Starp darba intervijām, koledžu un cilvēku satikšanu. Esmu piekusis un esmu mājās. Laigan par mājām man šo vietu negribētos saukt. Labi, ne vietu, bet pašu adresi. Mana vieta ir citur. Ne šeit. Un šobrīd es to apzinos vairāk kā parasti. Un tas ir tik skumji saprast kaut ko pārāk vēlu, kad ir tik mazas iespējas kaut ko saglābt. Bet par to man šovakar negribas domāt. Gribās atslēgt visu lieko no sevis. Nospiest hold. Vai varbūt restart būtu labāks. Es īsti nezinu kādā posmā es esmu nonākusi. Tāda brutāla ciņa pašai ar sevi. Un visiem notiekošajiem procesiem. Pirms kāda laika rakstīju, kad man ir jāmācās dzīvot vienai. Un tas ir tik grūts darbs, jo es tā aizdomājos un sapratu, ka es tā īsti viena nekad neesmu bijusi. Visu laiku ir bijis tas kāds. Es protams nevarētu apgalvot, ka šobrīd ir kaut kāds forever alone. Bet tomēŗ... ir savādāk. Visi eksperimenti ieved mani vēl lielākā strupceļā. Man protams patīk būt vienai. Esmu ļoti pašpietiekama būtne un sava vienatnes deva man ir ļoti vitāli nepieciešama. Bet tas vairs nav stāsts par to. Mana aktualitāte ir balans. Un man ļoti daudz nozīmē kvalitatīvs laiks. Atrast savu epicentru.