Man nedēļa iedalās astoņās dienās. Tā vismaz šobrīd izskatās. Četras dienas es pavadu ar sevi un jūtos neizgulējusies, bet četras dienas es pavadu blakus Viņam. Tāds nu tas ritms ir. Labi, ne ritms, bet darba maiņas. Pārējā laikā es mazliet jūdzos nost. Nevaru sagaidīt, kad sāksies koledža. Tā,protams, es saku tikai tagad, jo ir diezgan liels ticamības faktors, kad darbs man atradīsies vienā laikā ar koledžu un tad varēšu rauties uz visām pusēm.
Blakus Viņam vispār ir tā interesanti. Es parasti tā nedaru. Un ar mani parasti tā nenotiek. Tomēr tas miers un atslābināšanās ir kaut kas interesants. Visu laiku esmu bijusi tik pašpietiekama. Mana kafija, mans dators un manas noteiktās stundas vienatnes, nekādu cilvēku, nekādu saskarsmju formu, tikai es un mans klusums. Bet tagad, kad man tas viss tiek dots lielos apmēros, tas vairs nav tas,kas ir vajadzīgs. Kas par daudz, tas par skādi? Manšķiet šeit ir kaut kas cits jau. Es goda vaŗds vairs nekad nevēlos būt tas cilvēks, kurš nenovērtē doto, vai to kas pieder. Tā karmiskā sajūta ir smacējoša. Tik tipiski ir uztvert visu par pašsaprotamu un mazliet aizmirst par dziļāku jēgu. Es nevēlos vairs tā.
Atjaunot saikni ar sevi. Attīrīt savus karmiskos laukus. (par tādiem procesiem gan man vēl ir jātiek skaidrībā)

Tikai tagad pamanīju,ka manai cibai šodien aprit vesels mēnesis. Pat nepamanīju, kā viss paskrēja. Tik ļoti ātri un nesaudzīgi. Tik ļoti daudz pārdzīvojumu un asaru ir bijušas. Pārvākšanās. Piedošana. Iemācīšanās saprast un pietuvoties sev. Salabšana. Mēģinājumi saglābt egoisma sekas. Miers un negulētas naktis. Viņš. Izšķiršanās. Mēģinājumi savienoties vēlreiz. Darba meklējumi un neskaitāmas intervijas. Stopkadri. Karstums un pelēkas lietus dienas. Basas kājas un vilnas zeķes.
Tā visa esmu es. Vienā mēnesī sataisīt sev tādu haosu, ar ko pati netieku galā.
Vesels mēnesis no manas dzīves ir mazliet iegrāmatots vēlākiem laikiem.
Un man aizvien patīk draudzēties.