Tomēr pārvarēju sevi un izskrēju pāris kilometrus. Burtiskā nozīmē pāris. Apstājos pie 3,5 jo pleijera darbība izbeidzās, un aiz savām dusmām un citām emocijām, visu laiku skrēju nepareizu tempu, nepareizi elpojot. Tas arī mani mazliet piebeidza. Bet pēc aukstas dušas iznākot, jutos pavisam labi. Skriešana totally ir mana meditācija. Visas domas attīrās. Vismaz uz mirkli. Tādi jau ir tie mirkļa burvīgumi laikam.
Klausos Tracy Chapman, dungoju līdzi un esmu pilnīgā bezdomu līmenī sevi iemetusi. Patiesībā man ļoti pietrūkst tāda reāla kontakta. Sarunas. Vīna iedzeršanas. Beztam šodien esmu midziņā palikusi pavisam viena, jo tie abi kaut kur blandās apkārt. Un ir tāds milzīgs klusums visā mājā. Tāds pavisam mans vakars.
Tik neizdibināmi dažkārt ir tie mani iekšējie stāvokļi.
Vēstules sev - Komentāri
-Tepat Prom-