Viss, ko varu ieteikt no savas puses - man kādu laiku bija tā, ka centos apklusināt visādas "sliktās, nevēlamās" domas un nostumt tās tālu tālu prātā, lai būtu citierm cilvēkiem pieņemama, mīlama, gaiša, priecīga. Nezinu, cik tas ļoti saistīts, bet šķiet, ka tieši tā iedzīvojos pamatīgā personības sabrukumā, depresijā, prata tukšumā. Kādu laiku tā dzīvoju, bet man palīdzeja saprast, ka nevēlamās domas arī ir tikai tava zemapziņa, kas cenšas lūgt palīdzību un vēlas pievērst tavu uzmanību lietām, kas tai rada diskomfortu. Tā saku acknowledgot visu slikto ko prāts ģenerē, pat ne identificēties ar to, bet gan ļaut sev pašai sev izskaidrot, ko īsti domāju un jūtu, un šķiet, ka baigi palīdz.