|
juulijs 9., 2017
 | 02:50
aizdevos uz zvejnieku svētku vakara daļu.
vispirms, vilciens kavējas septiņas minūtes, atnāk tukšs no otra gala un atiet deviņas minūtes pēc saraksta. tad nopriecājos, ka man ir austiņas, jo kāds vagonā liek, kā šķiet, bezgaumīgu mūziku.
brīnumainā kārtā atceros, kur ir estrādes laukums un uzreiz ieejot parkā, uzduros vienam ģimenes čomiņam, kurš ar roku norāda, kur ir sastājušies visi pārējie. daži cilvēki stāv aplīti, izņemot vienu radinieci ratiņkrēslā, kas nostāvēt bez kruķiem nevar. tā nu divas stundas vienkārši stāvam, jo pilnīgi nekas nenotiek - es esot nokavējis opus pro un kaut kādu kori, kas esot izpildījis imanta kalniņa depresīvās dziesmas. vakara vadītāja, salīdzinot ar citiem gadiem nav un skatuve arī izskatās sarukusi.
kaut kad atnāk tipisks zaļumbaļļ-bends (četri cilvēki!), un nākamās divas stundas uz izsaukumu aizgāju uz dejuplaci pavadīt vienu 40-gadīgu paziņu, kura rokās turas maksimums pusminūti, tad iet tresīt iekšā pieskatuves nožogojumā vai cilvēkos.
mana labpatika pret šitām atklātajām zaļumballēm nekur augstu nav uzlēkusi - turpat pie sarunu apļa pāris čalīšu centās rubīties, pēc katra pusnopietnā sitiena paspiežot roku, vnk čupa cilvēku visur (ieskaitot trīs čalīšus, kurus pēdējo divu gadu laikā ikdienā redzu pīpētavā ar sev pazīstamiem cilvēkiem un nesveicinu un kuri lūrēja uz mani, lai pārbaudītu vai tas tiešām esmu es), kā arī tādi svešinieki, kuri nevēlas atvadīties un kuriem kaut kas jāsadirš:
- hei, kur tu?
- es uz mājām.
- ko tā?
- nu, es neesmu vietējais.
- es jau ar ne!
- nu, jāstrādā.
- ak tā! kur tu strādā?
- baznīcā, par mācītāju.
- o, es arī bērnībā gribēju būt par mācītāju!
- nu, nekas nav nokavēts.
- klau, a ko tu tur dari?
- es esmu mācītāja palīgs, tur daru visādus sīkumus.
- okei, lai piepildās viss, ko esi iecerējis!
- tev tāpatās!
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |