Romeo - October 6th, 2008

Esmu atpakaļ no Somijas, kārtīgi tikko izgulējos un ķeros pie iekavētajiem darbiem. Atminoties šo braucienu pārņem labas sajūtas, jo satiktie draugi uzmundrināja un es kārtējo reizi izpelnījos apbrīnu apkārtējos. Lai arī vadīju savu komiteju ar Ingo no Vācijas, patiesība bija tāda, ka to vadīju viens pats. Turklāt manā komitejā bija 4 cilvēki un neviens nejēdza angļu valodu. Salīdzinājumam Rennēs man būs 15 cilvēki komitejā un jā. angļu valodu viņi pratīs pielietot. Nu jā un par spīti tam, viņi uzrakstīja diezgan labu rezolūciju, kas gan beigās "nepasēja", bet tikai tāpēc, ka visi pārējie delegāti bija aptaurēti. Pirmoreiz izmēģināju arī aktīvā un pasīvā brainstorma pielietojumu, jo 4-cilvēku komiteja tam bija diezgan pateicīgs izmēģinājuma trusītis. nu ko un man tas izdevās ļoti veiksmīgi.

Atceroties pašu "Chairs Team", jā. Nevaru gan salīdzināt ar Frankfurti, kur tas toreiz bija tik tiešām kaut kas ļoti īpašs, bet arī šeit, bija labi. Sesijas Prezidente, lai arī nedaudz samāksloti, tomēr uzsita to sesijas garu. Kārtējo reizi man pierādījās, ka turki, man liekas visforšākie cilvēki un tagad es jau pavisam nopietni gribu aizbraukt pie viņiem uz Stambulu.

Bet jā - tagad jāķeras pie darba un jāaizpilda visādas veidlapas un vēl kaut kur jādabon 5 tūkstoši, lai mans projekts varētu veiksmīgi norisināties. man ir 15 dienas. ak skaistā jaunība!

es tā nedaudz padomāju un sapratu, ka man sāk trūkt motivācijas tam ko daru. kad gribēšana pāriet pienākumā, cilvēku sāk pārņemt vienaldzība un slinkums, dažreiz pat pretīgums. cilvēks skatās uz lietām negribīgi un viņš vēlas vienkārši būt kaut kur citur, bez jebkādiem pienākumiem un uzskatiem. viņš vēlas būt nedaudz viens, bet tajā pašā laikā viņš vēlas arī kaut ko jauku, mīļu un patīkamu sev blakus. ko tādu, kam būtu vērts dzīvot un strādat.