Eh. Skola mani pilnībā ir atturējusi un tekstu bīdīšanas šeit CIBĀ.
Manī ir neliela depresija un tuvojas diena, kad mamma TAISĪJĀS precēties ar Jāni. Ir noticis kautkad briesmīgs. Es pat nebiju iedomājusies kautko tik briesmīgu. Vakar Jānis svinēja savu tā saucamo AUTO nopirkšanu. Mamma man lika braukt ar viņiem. Tā nu es sēdēju un rakstīju sacerējumu priekšs skolas. Un tad Jānis sāka pacelt balsi par to, kāpeč te mokos ar mācībās un ķipa nesvinu ar viņiem un neizbaudot mirkli. Es protams netaisījos ar viņu runāt laipni un pateicu - atšujies. Naidīgā tonī. Viņš piecēlās, saķēra mani aiz rokas un pateica, lai es esmu nedaudz laipnāka un skatījās uz mani kā maniaks. Nu labi es neko apsēdos un sāku skatīties ārā pa logu. Pilnīgi ignorējot visu ko mamma man sāka stāstīt par cieņu un sarunvalodu. Mamma gan nepiedzērās, bet Jānis riktīgi. Mamma līdz ar to vadīja mašīnu. Aizbraucām mājās un Jānis sāka palaist rokas. Tas bija briesmīgi. Viņš sāka kliegt par to, ka ķipa es te bieži klausos par skaļu mūziku neliekot viņam mieru naktī. Un karoč es neieturu standarta cieņu pret viņu un šis jau gatavojās man iesita pa vaigu. Es neteiktu ka tas bija baigi sāpīgi, bet tā jau skaitījās vardārbība un tad mamma sāka uz viņu kliegt. Jānis pagrūda mammu un rādīja uz mani ar pirkstu un bļāva, ka esmu nekauņa ķipa u.t.t. Man plūda asaras pār vaigiem. Es domāju, ka sliktāk vairs nevar būt. Mamma teica, ka viņa netaisoties precēt maniaku u.t.t. Man lika iet istabā. Jānis aizgāja. Bet mamma riktīgi noraudājās. Teiksim tā, ka man pat bija viņas žēl. Neskatoties uz visu... Un Jānis nākošajā dienā atnāca pateica, ka bija iedzēris u.t.t. Negribēja tā. Bet mamma viņam pateica, lai skrien pret vēju. Šis aizgāja un vēl nav nācis. Manas bailes ir pamatotas, jo vienu dienu viņs man sekoju... pēc tam nogriezās pa citurieni. Es mamma pateica, bet viņa domā, ka gribu tikai vēl vairāk pateikt viņai to, ka viņa pieļāva kļūdu. Un man kopš tās reizes ir paniskas bailes no reizēm, ka ieraugu Jāni. Brr.... Mamma jau samērā tam tika pāri un vis ir ok.


> Maija aizbrauca. Jau sen. Tas bija ļoti emocionāls brīdis. Es raudāju. Es negribēju, lai viņa redz, ka man sāp, bet nevarēju neraudāt. Es viņu tik ļoti mīlu. Mana saulīte :( Vienīgais preiciņš.

> Pašlaik es cenšos mammu mierināt ar notikušo. Par laimi man zilums uz vaiga nepalika, bet man tā trauma paliks uz mūžu. :/


Mm. Es iešu labāk gulēt. Starpcitu manas sekmes ir uzlabojušās. Un rīt vēl ir ieskaite.
Baī.
;)