| Nežēlīgi skumji, jo nav jau par ko... |
[Sep. 28th, 2016|11:58 pm] |
|
Šodien, sēžot zem ozola, un klausoties, kā nobriedušās zīles, paukšķēdamas vien sitas pret zemi, vairākiem desmitiem sekundes laikā, man kļuva bezgala skumji un vientuļi, jo neviens to nepamana, jo mazas sirdis sašķīst pret asfaltu, bet neviens neredz, visiem vienalga. |
|
|
