Nākamajā dienā paklīstam apkārt. Visur drausmīgs musars. Pati pilsēta arī. Vietējie, visu, kam viņu rokās vairs nav vērtības vnk met zemē - pudeles, maisiņus, čipšu pakas utt. Laikam normāli. Visur viss skaļš, visi kliedz, skrien, cep vistas un ko tik vēl nē. Aizejam uz kkādu Džindžas dabas taku, tur var redzēt pāris čūskas un kroko. Kroko guļ, ejam prom. Visi sabiedējuši, ka nevajag pirkt uz visos stūros pārdoto vietējo fāstfūdu (piem, cepto kukurūzu, kas esot tīrs a hepatīts) un es esmu sabijies. Atrodam kkādu balto ierīkotu restorāniņu, kur ir veg burgeri! Aprijam tos un izdomājam ka uz viesnīcu brauksim ar boda boda moču taxi. Tas ir tā - ir mocis un vadītājs (viņi ir absolūti visur), sarunā ceņiku, lec virsū un aiziet. Nenormāli forši, ātri un bīstami (bez ķiveres, protams), bet tāpat nenormāli forši. Ar boda boda pārvadā arī gultas, televizorus, milzīgus banānu un olu krāvumus utt. 

Next ir doma aizbraukt uz galvaspilsētu Kampalu. Pēc kartes izskatās, ka būs norm - kkādi 80 km - mhm - braucam 2h. Pa ceļam visādi ciemati, viss musarā. Totāli cita kultūra. Aizbraucam uz Kampalu - tā pilsēta izsauc momentālu trauksmi. Ja Džindža likās skaļa, tad Kampala ir x10. Satiksmes nav, ir vnk bezgalīga plūsma ar bodām, busiņu takšiem (jā, nākamais populārākais sab transports ir toyota mikriņi) un visādiem citādiem transporta līdzekļiem visos iespējamos virzienos. Luksoforu nav, ja gribi tikt pāri ielai, vnk ej un lavierē starp visu kas tev nesas virsū (tie arī puslīdz lavierē tev apkārt).Tas bija kkas diezgan traumatisks, pāris stundas paklīduši apkārt un dabūjuši norm elektrību pa nerviem (uz boda boda šķērsot perpendikulāri (un ne tikai) pārbāztu krustojumu, piemēram), braucam prom. Pie jebkuras iestādes, kuras iekšpuse ir daudzmaz tīra un drusku atgādina Eiropu stāv cilvēks formā ar automātu. Arī pie Sadolin krāsu veikala. Tirgus laukumā mēģinu nofilmēt kā vesels bars ar džekiem mazgā riepas (priekškam!?) - viens mani ierauga un sāk rādīt uz mani ar pirkstu un bļaut. Fiksi tinamies prom. Diezgan nepatīkama sajūta. Pēc tam tikai saprotu, ka visticamāk riepas ir pizģītas un tās tiek sagatavotas pārdošanai. Aptveru, ka nekur neviens nepīpē, nu vispār vispār neviens. Izrādās, viņiem ir aizliegts pīpēt publiskās vietās, jo kā vēlāk izrādās, pīpēšana tiek uztverta par privātuma violāciju (tas, nekas, ka šeit ir nāvessods par homoseksuālismu). Vakarā aizejam uz festu. Diezgan iespaidīgs, uz aci liekas neliels un kompakts, bet kopumā te ir ap 10 000 apmeklētāju. Beigu beigās fests notiek (ētikas ministrs (vat!?) sāka celt traci par to, ka fests ir jāaizliedz dēļ "festā izplatītās homoseksuālisma propagandas") caur kompromisu, ka pēc 18:00 festā drīkst atrasties tikai pilngadīgie. Ieeju apsargā armija un ir jāiet caur metāla detektoru, kurš pīkst neārtraukti un neviens neko nepārbauda. Visāds vietējais (un starptautiskais) hiphops, traps, techno, dub utt. Pamatā viss tāds uz dejošanu un narkošanos orientēts. Kopumā fests nereāli krāšņšs un skaists, laikam vizuāli skaistākais no festivāliem kādā esmu bijis. Paēdam mākslinieku ēdienu, iedzeram mākslinieku aliņu un ejam prom.

 Nākamajā rītā uzzinām, ka kādai spāņu dīdžejei (tā to raksta?) no mūsu viesnīcas ir uzbrukts un atņemta soma, apmēram, 100m no viesnīcas. Tas, kopā ar kkādu sajūtu, ka viņiem pašiem ir diezgan pohuj kādos apstākļos dzīvo, neliek vairs justies pārāk omulīgi. Šodien koncerta diena. No rīta aizlaižam tikai suvenīru šopingā. Visi viegli nervozi, jo drusku ir sajūta, ko mēs vispār šeit darām. Laicīgi aizgādājam savus pričendāļus uz festu, gatavojamies, klīstam apkārt, nervozējam. Uzstājas Hibotep - čiksa no Somālijas, kam par viņas underground dansflor akivitātēm Somālijā visticamāk pienāktos nāvessods, līdz ar to viņa dzīvo Ugandā. Mākslinieki ar līdzīgiem dzīvestāstiem te ir pa pilnam, tas arī kaut kā iedod tam visam festam kkādu papildus garšu. Vēl paralēli uz tribal skatuves diezgan iespaidīgs vienas ģimenes bungu priekšnesums un divi no viņiem dejo tās pusakrobatiskās āfrikāņu gurnu dejas. Tas liekas tā kā folks, bet tajā pat laikā pilnīgi šeit, šodien un tagad un nekas no tā nešķiet anahronisks. Diezgan iespaidīgi.

Īsi pirms koncerta vispār trīc rokas, man liekas, nevienam no laimīgajiem dejotājiem mēs šeit nafig neesam vajadzīgi. Mēs esam no citām pasaulēm, ne tikai ģeogrāfiski, bet arī kuturāli un muzikāli. Uzkrāmējamies, spēlējam, trīc kājas, bet tas pāriet, kad dzirdu kā smagajās vietās priekšas drebina visu skatuvi kkā nenormāli seismiski. Saprotu ka viss ir baigi kruta un arī pohuj, vnk jāmočī. Koncerta laikā pie skatuves kkādi vietējie vnk agonijā bļauj. Vispār visi bļauj. Cik tik tālu var redzēt, visur stāv cilvēki. Karoč nenormāli labs koncerts sanāca, patiesībā viens no tādiem top10 ever toč. Nenormāli labi skanēja. Mūs skatījušies ap 3000 cilv! Kreizīšit! Apstiprinās manas aizdomas, ka Nyege Nyege nākamgad grib taisīt metāla un vispār ekstrēmas mūzikas skatuvi un mēs esam izmēģinājums vai tas vispār var darboties. Izskatās, ka viņi visi ir traki uz smagu muzonu. 

Nākamajā dienā neko nedarām, mūs nointervē kkāds Kenijas tv raidījums, es netīšām pasaku fak. Vakarā aizejam uz festu paskatīties Etran De L`Air, kas izrādās garlaicīgāki kā likās. 

Populārākais fāstfūds ir kūpināta vista uz kociņa, tās te ir visās malās, festā arī. Vienu brīdi ēdināšanas zonā skan kautkāds baigi skarbs techno - baigi iespaidīgi - cepta gaļa un techno.

 Pašā vakarā dzirdam bļāvienus un kkādus stresus. Kkādam amerikānim uz ielas, blakus viesnīcai kāds boda izrāvis telefonu no rokas un aizlaidies. Galīgi vairs neliekas labi. Vēl vēlāk naktī atkal uz ielas kkāda bļaušana un cilvēki skrien no saviem numuriņiem uz ielas. Uzbrukts vienai franču meitenei, viņa kko mācējusi pašaizsargāties + viesnīcas cilv laicīgi atskrējuši, viss beidzies laimīgi. Vispār izrādās, ka izvarošana te ir populārākais noziegums. Nākamajā dienā uzzinu, ka patiesībā vairāki vietējie džeki vnk mēģinājuši viņu iebāzt mašīnā un nolaupīt. Baigā dirsā! 

Ne pārāk patīk arī kā viņi viens pret otru izturas. Izrādās, ka šeit pavisam reāls ir mīts - jo melnāka āda, jo sūdīgāks cilvēks. Redzu pats savām acīm, kā viesnīcas personāls bezmaz pratina kādu festa dalībnieku brokastīs un prasa kas viņš tāds ir un ko viņš te dara - viņam bija mākslinieka aproce uz rokas un festa bļemba pie sāniem. Vnk čalis bija ļoti apmulsis, jo visticamāk, pirmo reizi mūžā bija nonācis tādā viesnīcā un tādas viesnīcas tādās brokastīs. 

Visi brauc prom, mēs paliekam līdz rītdienai. 

Pa dienu gulšņājam. Pēcpusdienā dodamies 8km garā tripā ar bodām uz kautkādu balto Nīlas raftinga vietu. Aizlaižot galā esam visi tajos viņu sarkanajos putekļos, ekzotiski. Ājā, aizmirsu pieminēt, ka visa darbība notiek pie Nīlas iztekas no Viktorijas ezera. Pats ezers gan ir pie Entebes, to redzam tikai braucot uz lidostu. Karoč visur tā Nīla, tāda Nīla un šitāda Nīla. Fests arī Nīlas krastā.  Nujā, karoč, izbraucam ar kuģīti pa Nīlu. Baigi skaisti, var redzēt visādus mērkaķus un putnus un tā. Kroko un hipo neredzu, čūskas arī nē. Mūsu kapteinis, saka, ka no šitā reģiona visi kroko un hipo sen ir pārvesti uz vietām kur cilvēku nav. Nezinu gan vai viņi pārvesti uz citu vietu zem šīs vai citas saules. Čūskas arī neesot, viss diezgan seif. Atpakaļ braucam ar taxi taxi pirmo reizi. Tāds baigi inteliģenta paskata taxists. Vispār baigais bezdarbs visur, protams. Ir inženieri, grāmatveži un skolotāji, bet spiesti strādāt par taxistiem, bodām, zvejot utt

Nākamajā dienā vēl pēdējie šopingi un laižam uz lidostu. Nevarētu teikt, ka negribas prom. Kaut kā baigi bliež tā ļoti potenciālā vardarbība, ka tepat blakus pavisam reāli slepkavo un izvaro un vispār, ka cilvēka dzīvības vērtība kopumā šķiet diezgan zema. Tā vispār Uganda skaitoties viena no drošākajām Āfrikas valstīm.

Pa ceļam, no Kampalas līdz Entebei ķīnieši uztaisījuši baigo maksas bāni. Nu viss, lidojam projām.