|
Februāris 28., 2016
19:09
man nepatīk pagātne, krāt atmiņas, rakņāties viņās - es domāju vecas lietas, priekšmetus, dienasgrāmats, grāmatas utt. it kā tas ir tā izklaidējoši, bet līdz vienam brīdim, kad saprotu, ka tas vairs nekad nebūs un ka nevajag arī - līdz ar to tai rakņāšanai nav pilnīgi nekādas jēgas. man liekas, ka katrai darbībai ir savs laiks un man ir kluss prieks par to, ka vienā upē nav iespējams iekāpt 2x - vai nu upe, vai es esam aiztecējuši un šī apzināšanās ir kaut kas līdzīgs apziņai, ka esmu dzīvs un ka dzīve notiek. manis pēc pagātni droši var sagremot langolieru ordas.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
