|
Janvāris 20., 2024
17:21
Pēdējā laikā man sāk rasties kaut kādas neviennozīmīgas emocijas par "neatkarīgās mūzikas" pulciņu, kurā mēs visi esam. Es nez, varbūt tā ir vnk pusmūža krīze. Bijām pie Lomika rakstīt dēmuci un es aptvēru, ka pirmo reizi Hodilā biju pirms 22 gadiem. Tas nozīmē, ka aktīvi praktizēju kādus 23 vai 24 gadus. Šo gadu laikā viskautkas ir noticis, bet tādās lielās (praktiskās) šaibās vispār nekas nav mainījies. Es domāju no tādas šķautnes, ka neviena no grupām, joprojām nav uz leibla, kas piem. apmaksātu ierakstu vai organizētu tūres vai reklamētu un distribūtētu ierakstus. Es te nerunāju par Metalikas iesildīšanu un Dāvja bildi uz Guitar World vāka, bet par tādām beisik praktiskām lietām un līmeņiem. Man vienmēr, vienmēr ir ļoti patikusi doma "ai pohuj, izdarīšu pats". Bet tā skumjā lieta ir tāda, ka tas var būt arī nenormāli nogurdinoši un vientulīgi un ar ļoti ļoti lielu neveiksmes potenciālu. Īpaši kad tu nonāc vecumā, kurā sāk rasties bērni un tavas darbības aktīvi sāk ietekmēt cilvēkus tev apkārt, tu, protams, sāc palikt domīgs...
Ar Tesu esam bijuši viskautkur. Esam spēlējuši 3 cilvēkiem un esam spēlējuši 3000 cilvēkiem, esam spēlējuši Parīzēs, Berlīnēs un Romās (nu labi, neesam spēlējuši Romā, bet Breščā, bet ideju saprotat), esam spēlējuši ar mazām grupām un esam spēlējuši ar milzīgām grupām, esam spēlējuši kooperatīvajā garāžā Baltkrievijā ziemā, kur mikrofona statīvs ir džeks, kurš tur miķi rokā un milzīgā brīvdabas estrādē Šveices kalnos ar peldbaseinu blakus un restorānu tikai māksliniekiem. Esam spēlējuši ar ļoti sūdīgām grupām, kas ir uz milzīgiem leibliem un ģeniālām one of a kind grupām, kuras nekad neviens neuzzinās (Revok - visi klausieties Revok) Es neatceros nevienu (NEVIENU) reizi savā dzīvē, kad pēc koncerta klausītāji būtu rēni izklīduši pat neaplaudējot, jo pohuj vai teikuši negatīvus komentārus, īpaši tas attiecas uz končiem ārzemēs - ir pilnīgi acīmredzami skaidrs, ka cilvēkiem patika tas ko viņi dzirdēja pat ja viņiem nebija ne jausmas kas mēs tādi esam, pat faking Āfrikā.
Un yet - mēs joprojām stiepjam savus aparātus uz savu fakino 3o stāvu 4os naktī vieni paši, joprojām ierakstus apmaksājam paši, joprojām tūres organizējam paši plus tagad vēl nāk visa tā straumēšanas servisu jebļa ar klausījumu medīšanu un visādām smalkām zinātnēm, kā to darīt veiksmīgāk, principā padarot mūziķi par marketinga speciālistu un šo avantūru par pilna laika darbu bez jebkādām garantijām uz atpelnīšanos (ja runājam par garantijām, tad drīzāk tur ir garantija, ka nē nekā jā). Mums pat bija leibls (nu tipa ir joprojām, laikam), bet JOPROJĀM savus ierakstus apmaksājam paši un tūres organizējam paši.
Tesu es izmantoju, kā savai dzīvei tuvāko piemēru, bet Rīgā ir vairākas grupas, kuras, manuprāt ir vērts zināt ikvienam pasaules iedzīvotājam un šī zināšana padarītu viņu dzīves objektīvi labākas.
Viskautkādas vietējās grupas ir spēlējušas viskautkur, visādos šovkeisos un amerikās un kur tik vēl ne. Pie mums ir spēlējušas milzīgas pasaules grupas un mūsu grupas ir tās iesildījušas un mūsu grupas ir dabūjušas daudz labu vārdu no milzīgajām grupām. Gan jau kādam ir bijis arī kaut kāds piedāvājums no kāda leibla (es to tikko izdomāju, bet es nebrīnītos). Ir tādi, kuri tiešām menedžē visu to instagram, tiktok un straumēšanas servisu marketingu un pat dara to labi. Mums ir labas ierakstu studijas, pasaules līmeņa skaņu inženieri, labi koncertu orgi. Visādi apstākļi liecina, ka gan saturs, gan infrastruktūras lietas ir objektīvi labas. Mums pat ir bijuši leibli ar mērķi uz ārzemēm.
yet - nothing
Igaunijā un Lietuvā ir tas pats. Nav nevienas leišu vai igauņu grupas, kura būtu nokļuvusi tajā pusē. Pat nevajag skatīties uz pagrīdi, varam skatīties arī uz mainstrīmu - Prāta Vētra mēģināja, Instrumenti mēģināja un viņiem ir tīms un cilvēki, kas dara lietas viņu vietā, tie ir faking uzņēmumi. Labākais ko PV un Instrumenti dabūja bija karjera bijušajās Padomju savienības teritorijās. Ak jā, PV spēlēja koncertu Glastonberijā uz kaut kādas mazās skatuvītes un auditorija bija vietējie latvieši (es pārspīlēju, protams).
Pēc Neurosis tūres vairāki cilvēki mums teica, ka mums ir jāraido šis vilnis, šī esot mūsu lielā iespēja un ko tik vēl ne. Diemžēl neviens neiedeva detalizētu plānu par to, kas tieši mums ar to būtu jādara, jāraksta Roadrunner Records epasts ka bijām tūrē ar Neurosis, dodiet mums naudu? Esam spēlējuši ar vairākām lielām amīšu grupām, kam ir reālas ietekmes procesos (tie paši Neurosis vai Storm of Light utt) un esam ar viņiem tusējuši un viņi ir tiešos tekstos teikuši - mums patīk jūsu grupa, mēs gribam ar jums spēlēt vēl. Kad tu pēc dažiem mēnešiem viņiem uzraksti - klusums. Runājām ar Stīvu, ka moš Neurots mūs varētu izdot amerikā, viņš neteica nē. Uzrakstam - klusums. Šie nav vienīgie gadījumi ar identisku iznākumu.
Kaut kā sāk rasties sajūta, ka pasaulei vienkārši vispār necik neinteresē kas notiek šī reģiona mūzikā. Nēnu it kā interesē, bet neinteresē tādā līmenī lai tajā ieguldītos enerģiski un finansiāli. Jā, es apzināti nepieminu Sky Forger, jo kopējā kontekstā es nesaprotu kā tas varēja notikt, bet redz ka notika. Nu kruti, bet neticami netipiski.
Šis nav čīkstēšanas ieraksts, šis ieraksts ir WTF?!?! ieraksts.
Es neko nepieprasu un neuzskatu, ka esmu pelnījis kaut kādu īpašu attieksmi, es arī neuzskatu sevi par ļoti talantīgu mākslinieku. Man vienkārši ļoti ļoti patīk to darīt un es esmu ļoti laimīgs, ka dzīve man ir sagādājusi iespēju ar to nodarboties tādā līmenī kādā es to daru. Tas, kas mani padara domīgu ir sajūta, ka tam ceļam ir gals, tas gals ir siena, es beidzot to redzu un kādu brīdi jau mēģinu ieiet tajā sienā līdzīgi kā datorspēlē, kad tikko esi sācis un vēl nesaproti kura poga ir uz priekšu, kura pa labi utt. es jūtos no tā noguris.
Un tā drusciņ atzūmojot - to labo grupu pasaulē jau īstenībā nav nemaz tik daudz. Man liekas pie mums proporcionāli uz iedzīvotāju skaitu viņas ir superdaudz.
Nē ir Maarja Nut Igaunijā
|
|
|
|