|
Aprīlis 14., 2011
23:52
nostījos kopenhāgenu. vispār jau biju no sākuma izdomājis, ka šī izrāde būs ļoti forša, jo 1) ir forši aktieri, kas pa lielam arī paši to izrādi veido un 2) tēma ir precīzi kārlītim kā radīta. nulab, atstāju arī vietu šaubām, ka viss būs galīgā dirsā. bet izrāde patiešām ir brīnešķešķīga! 2. pasaules karš + atomfizika (jeb drīzāk 2 atomfiziķu draudzība/atbildība vienam pret otru, pret fiziku, pret savu tēvzemi, pret cilvēci. raksturojošs citāts: "atoma daļiņām ir vienlaicīgi jāzlien nevis caur divām šķirbām, bet caur divdesmitdivām") ļoti foršu aktieru izpildījumā bija estētisks, elegants plūdums ar organiskiem kāpinājumiem un atslābumiem. uz beigām gan tā elegance biš pazuda, bet tas nekas. un vēl paralēli foršajam visam, kautkas tai izrādē likās, kā mazliet skumīga atvada cilvēku cilvēciskumam - nujānujā nemāku pateikt, ko es ar to domāju - liekas, līdz atombumbas (vispār viss tur ir par un ap atombumbas izveidošanu 2. pasaules kara laikā) uzmešanai japānā, bija cilvēcība (visticamāk to, ko es domāju ar šo jēdzienu, saprotu vienīgi es), pēc tam vairs ne, tika pārkāpta kāda robeža un pandoras lāde no dārksaidofdafoors bija vaļā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |