Personīgais Ritgara sviestiņš

- Sakiet, kundze, kāds viņš bija kā bērns? Jūsu dēls? - pie pusdiengalda ciemiņš ziņkārīgi iejautājās.
- Mazs, - viņa atcirta.

nē, nu jautājums par bērnības filozofiskajām rotaļlietām man likās kaut kāds nekorekts
it sevišķi jau uz kozlova pagājušā šitštorma fona, nafig to vajag likt vispār uz galda

man bija versija par rubika kubiku, lai arī komandas atbilde par plastilīnu man šķita vēl interesantāka, taču visādas filozofiskas konecepcijas var piedzīt tur jebkam, gan vilciņam, gan plastmasas sliežu dzelzceļam, var arī kastroli sev uzvilkt galvā un sist pa viņu ar slotu - viss der.
kapteinis un nastja gan bija pilnīgi stellāri, otrs mīļākais tīms klubā.

Latviešu repā man laikam visvairāk patīk, ka tas var mani sasmīdināt. Un sasmīdināt ne tikai tāpēc, ka smieklīgs, bet tāpēc, ka asprātīgs. Piemēram,
"Rādās pravietiski sapņi
pēc kuriem nekas nenotiek"
// vismazāk laikam patīk mūžīgais peregars, bet nu tas ir tikai mans gļuks //

Kas ir Latvija?
Vai zināt Kanādu? Tagad iedomājieties to daudz kompaktāku un glītāku, ar jūgendstila arhitektūru un Eiropā.

Māksā par degvielu, neizkāpjot no automašīnas. Ievadi sūkņa numuru, lai sāktu degvielas uzpildīšanu.
Hm... Dārgie komunikāciju speciālisti, kopīraiteri un UX speciālisti, kā tieši jūs šo iztēlojaties, kā degviela nonāk bākā?