|
[12 Aug 2016|12:35pm] |
|
šķiet, vienīgā lieta, par kuru man ir bijis žēl šovasar ir mana nespēja gana kustēties. ikreiz kad esmu sākusi kādu kustēšanās veidu ir noticis kaut kas, kas licis man vairāk vai mazāk sēdēt gultā ap nedēļu un tad atsākt ar katru reizi ir bijis aizvien grūtāk.
|
|
|
[12 Aug 2016|05:08pm] |
no vienas puses, aizstāvēt savu tēvzemi ir goda lieta (tad gan ir jābūt normālai armijai, bet stāties pretī teroristu organizācijai vienam pašam šķiet samērā muļķīgi, t.i. imho nevar salīdzināt islama valsts darbības rezultātu ar klasisku kara gadījumu, kur vienas valsts armija cīnās ar otras valsts armiju)
bet, no otras. arī ja es esmu vīrietis spēka gados. bēgt drīzāk nozīmē glābt savu ģimeni. cīnīties - visticamāk lemt to bojāejai. kas cēls ir tajā, ka tava ģimene, tavi bērni mirst?
mana spriešana par šo jautājumu ir krietni mainījusies kopš man ir bērns. pirms tam es pati spriedu, ka, ja nu kas, ietu karot. bet tagad... tagad es zinu, ka nevarētu pamest savu meitu vienu bada nāvei, jo mammai jāiet karā. un es neuzskatu rūpes par saviem bērniem par gļēvumu vai vieglā ceļa iešanu.
plus, palikšana mājās, zinot, ka kuru katru brīdi atnāks islāma valsts kareivji un tevi vienkārši nolinčos ne par ko, tā nav drosme. tā ir padošanās un muļķība. doties nezināmajā - tam arī vajag drosmi.
|
|