| par awww brīžiem |
[08 Jul 2014|10:41am] |
pirms pāris dienām bijām ar mazo pie jūras. izkāpjot no mašīnas un pasperot pārdesmit soļus vajadzīgajā virzienā meita diezgan tradicionāli sāk prasīties "opā". nē, bērniņ, mēs sakām, šoreiz nē, mammai un tētim jānes mantas, mēs nevaram tevi paņemt opā.
pēc nelielas apdomāšanās viņa paņēma no mums vienu no ķeselēm (iedevām gan vieglāko, pikniku pledu ar rokturi) un izpalīdzīgi nesa visu ceļu līdz pludmalei.
|
|
|
[08 Jul 2014|10:49am] |
|
šīs dienas ir tā reize, kad dzīvot šaurībā, bet zaļumos ir tā vērts. karstums nesmacē. un ja tas tomēr ir par daudz, vienmēr var ienākt vēsākajā mājā, palikt turpat ārā, ēnā, vai aiziet nopeldēties.
|
|
|
[08 Jul 2014|11:07pm] |
iepriekš ik gadu domāju "lūk, vasarā lasīšu to un šito tējai, jāatrod tik laiks īstajā brīdī un vieta, kur iecerēto dabūt". un ik gadu pareizajā laikā neatradās ne brīvs brīdis, ne arī tā vieta. tādēļ šogad esmu mainījusi stratēģiju - lasu to, kas pats "uz mani skatās". tā nu jau ir salasītas aveņu un upeņu lapas, kā arī sarkanais un baltais āboliņš. kāroto nesalasīto pirkšu.
gudri būtu likt to visu kopā lielā maisā, kā te daži cibā dara, bet pagaidām nespēju saņemties, iedoma par nezcik burciņām nelaiž mani vaļā.
|
|