| tā stunda ir situsi |
[09 Apr 2014|11:21am] |
es beidzot esmu sasniegusi šo punktu savā dzīvē. aleluija. man beidzot (ja tā padomā, bija jāgaida tik tiešām ilgi, gandrīz pilni divi gadi) svešs cilvēks uz ielas (labi labi, autobusā) paziņoja, ka esmu nekam nederīga māte, kas neprot audzināt savu bērnu. šķiet, tagad varu mirt laimīga.
vēl es šorīt nokritu dubļos un aizmirsu aizvest uz dārziņu patiešām svarīgas lietas, tādeļ pa dienu būs jābrauc tur atkal. un jogā arī gāja grūti. jippījēj.
|
|
|
[09 Apr 2014|11:55pm] |
otrā dienas daļa bija manāmi labāka par pirmo. es turpināju viskaut ko aizmirst un sajaukt, bet, vismaz, iztiku bez lieliem misēkļiem un traumām. pēcpusdienā nonācu pie dažiem, cerams, vērtīgiem secinājumiem, tad atpūtos un tad apguvu kaut ko jaunu. man bija pietrūcis apgūt kaut ko jaunu. tas patiesība ir ļoti patīkami.
runājot par secinājumiem, es jau kādu laiku prātoju, kādēļ man ir tik smagi no domas par to, ka šitā (t.i. grūti, ar to domājot bērna esamības radītās grūtības) tagad būs gandrīz vai vienmēr. un šodien es līdz tam nonācu. man beidzot ir jāpieņem, ka tā daļa dzīves, kurā nebija bērna un ar to saistīto grūtību, ir pilnīgi un galīgi pagalam. un jādzīvo jaunā dzīve, bez nemitīgas sērošanas un atskatīšanās pagātne. jo jā, jaunā dzīve ir grūtāka. bet arī foršāka. viennozīmīgi. "grūti" nav tas pats, kas "slikti". ne šajā jomā.
|
|