| <3 |
[15 Jun 2013|09:40am] |
ko lai es jums saku. sēdēt pa viļņiem mežonīgi lēkājošas jahtas pašā degungalā (kā nu to pareizi sauc), kuru krata tā, ka iekšas visu laiku staigā augšā lejā, tu pats ik pa brīdim tiec atrauts no klāja un bažījies vai tik tiešām spēsi noturēties uz borta, bet pāri ik pa brīdim gāžas siltais jūras ūdens un tu pa to laiku smejies kā neriktīgs. lūk tā, es jums teikšu, ir laime. nav svarīgi, ka neesi paguvis aizpogāt ūdensnecaurlaidīgo vējjaku un tādēļ esi cauri slapjš, nav svarīgi nekas. tikai nevaldāmais prieks, izbailes, apņemšanās turēties un laime.
jāsaka gan, ka vēlāk es izpildījos sev gluži raksturīgā tizlā manierē un vairākas reizes izgāzos kā veca sēta, bet tas nekas. tas viss ir nekas, salīdzinot ar milzīgo prieku, ko es piedzīvoju. es ļoti, ļoti sen nebiju sastapusies ar šo sevis daļu. pārāk sen esmu atbildīgais pieaugušais ar atbildīgā pieaugušā vēlmēm, interesēm un nodarbēm. neviens no uz jahtas esošajiem, kas mani sastapa pirmoreiz, protams, neticēja, ka principā esmu ļoti atbildīgs un nosvērts cilvēks, hehe
milzīgs, milzīgs paldies organizatorei. pat ja nebūtu nekā cita, par šo vien es esmu un būšu Tev pateicīga ļoti, ļoti ilgi un ļoti ļoti daudz.
vēl šovasar derētu izlekt ar izpletni, vien apkārt sev nevaru atrast kompāniju, visiem bail no augstuma
|
|