|
[29 Jun 2012|11:19am] |
nu jau es varētu diezgan droši teikt, ka pēcdzemdību depresija man ir gājusi secen (labikatā). skatoties uz savu bērnu es jūtu vien maigumu un mīlestību (atskaitot brīžus, kad tam piejaucas arī pamatīga izmisuma un noguruma deva). ārā ir vasara (goda vārds, nezinu, kā to visu pārdzīvotu ziemā, vasara dot TIK daudz cerības un prieka), Alise ēd un aug, ēd un aug un citādi attīstās un viss ir ļoti labi. Bet kaut kas iekšā tomēr ir tāds, kas liek raudāt par sīkumiem, kas gandrīz neparādās virspusē, bet kad parādās, rāda, šeku reku, šeit ir kaut kas no vispasaules godības apraudāšanas sfēras.
Savādi, ja. Vai arī nē, varbūt tas ir gluži tā kā vajag, pagalam parasti un normāli, aha.
|
|