| --- |
[24 Jun 2010|02:52pm] |
pastāstīšu jums kādu cilvēku stāstu.
kad esi jauns, jāņi šķiet labākie dzeršanas svētki, ko var iedomāties. un jūra ir līdz ceļiem burtiskā nozīmē. tu savāc draugu bariņu, aizbrauc līdz jūrai. nē, nu, tik tiešām līdz jūrai (kuru tad interesē muļķu izgudrotie noteikumi par kāpu zonu). patiesībā tu iebrauc jūrā. asinis jaunas un karstas, galu galā, kādēļ ne. tā tu sēdi tur, klausies savu tuc-tuc, dzer un jūties kā pasaules valdnieks. līdz pienāk vēla nakts un tu sāc domāt, ka.. ehm.. paga.. a mašīna toč jūrā. un atpakaļ izbraukt nesanāk.
ko tu dari tādā gadījumā?
nu bet protams, tu paķer kādu citu draugu un strauji atstāj pārējos daudzos, jo labākais problēmas risinājums taču ir atdalīšanās no šīs problēmas. naudas nav? esi ellē ratā 25km no pilsētas centra? tas nekas! jūra taču joprojām ir līdz ceļiem un līdzpaķertajam draugam jauns telefons, ko tik ērti nodot lombardā, tādā veidā norēķinoties ar taksistu. draugs nedod telefonu? tas nekas! atgādini (autoritatīvi un smagnēji), ka vai tad viņš neatcerās, kas ir tava mamma - MAJORS! un lai tik dod šurp. jo tu taču esi pasaules valdnieks un jūra tev līdz ceļiem (māmiņa arī stāv aiz bailīgās muguras)
es nezinu šī stāsta beigas, kad mēs devāmies prom, jaunieši jau bija pazuduši, acīmredzot, viņiem pakaļ bija atbraucis, ar mūsu palīdzību izsauktais taksis.
bet vienu gan es zinu. šitos mērglēnus, kas pamet draugus nelaimē, ir gatavi savas ādas drošības pēc iztirgot drauga mantu un dižojas ar sakariem, tos, kas draud izaugt par īstiem mērgļiem, tos gan derētu mazliet aplauzt. pēc iespējas ātrāk.
|
|