| пациент, вы бредите |
[25 Mar 2010|05:04pm] |
neteiktu, ka visai ārstniecībai būtu kādi rezultāti.
un ja tu, cilvēks, visu nedēļu intensīvi mācies un ej uz skolu, pat ja lekcijas ir nāvīgi garlaicīgas un ieskaite ir paredzēta fantastiskākajā pēc garlaicības priekšmetā - civilajā aizsardzībā, pat ja tās notiek no diviem līdz pusdesmitiem. ja tu to visu dari slims.
vai tad slims tu nebrauksi uz stokholmu, ko, atšķirībā no CA, vēlies? tobiš, braukt.
un, mīļo Cibas Dieviņ, nu, kur ir mana veselība. nekāda prieka dzīvot šajā miglā un bezspēkā nav. darīt kaut ko, ne tik. bet es gribu braukt. un pat ja nebraukt, tad ne sūda veselības dēļ, taču. tātad, mīļo Cibas Dieviņ, lūdzu, lūdzu, dod man mazliet veselības, padzen no manis slimību, jau šovakar/rītrīt, labi? Jo mēs abi taču zinam, ka šonedēļ esmu bijusi ļoti cītīga, ne kur gājusi ne ko. devītnieki un astotnieki manā kontā, desmitnieku gan šonedēļ nav, bet vai tad tas ir iemesls mani šādi nosodīt? mēs taču zinām, ka esmu darījusi visu, ko varēju, šai pēdējai ieskaitei mazāk, bet, Dieviņ, tā taču ir civilā aizsardzība, cik tad vēl no manis var gribēt.
iedod man mazliet veselības, lūdzu, labi?
nākošnedēļ arī jādara lietas. daudz un pamatīgi. bet es. bet man. es nezinu, kā es varēšu uzstāties tajā konferencē (un pirms tam sagatavot materiālu) šādā vai sliktākā kondīcijā, nu.
|
|