Trakāk ir, kad atceras absolūti necilo personību, kā man... sēdēju rudeņā parcīnā un biju iegrimis grāmatā. piesējās viens zīlis un solīdi lūdza iedot 20 santīmus busam mājās. it kā. iedevu, nav jau žēl, ja ir dālderi. bet viņš nerimās, vajagot vēl 20 kapeikas maizītei. bet neatsējās. sāka citēt visādus krievu dzejniekus, līdz aizgāja galējībās - sāka klaigāt pa parku rupjos dzejas pantus, nācās aiztīties... vēl kādas dienas viņu redzēju, viņš mani arī redzēja, un tāpat mēģināja piesieties un izkrāpt dālderus... vairāk gan nedevu....

ar tiem dālderu gribētājiem patiesībā ir traki. vienreiz pie unīša viens tantuks mani līdz asarām noveda. es, labu gribēdama, viņai maizīti iedevu, ne kapeiciņu.... uz papīra lapiņas viņai rokā bij' rakstīts - iedodiet santīmiņu maizītei. santīmiņu man nebija, bet maizīte gan. ja TU zinātu, kā viņa sāka taurēt uz mani! izmeta maizīti miskastē, kliedzot, ka es esmu stulba un nenormāla. skatījos uz viņu un riju asaras.... cilvēki apkārt arī uz mani skatījās kā uz nenormālo.... tā nu vairs nedodu maizīti.

mhm.... man ar vienreiz tā bija, bet bez maizītes. Teicu, davai, ejam bodē - nopirkšu Tev kaut trīs kukuļus. Mani izlamāja un pasūtīja pie visiem Velliem :(

Eh, nepateicība ir patiesi pasaules augstākā alga....

man kā "pēdējā krekla cilvēkam" tas vispār bija trieciens, jo atdevu pēdējo, kas man bija, pēc tam pāris dienas pārtiku no tējām un mīlestības :)

un vēl viens stāsts ir par manu mammu un naudiņu lūdzējiem. kādu laiku viņa regulāri braukāja no Lielvārdes uz Rīgu ar vilcienu. Ejot cauri tunelim uz Vecrīgu, katru nedēļu vienam tantukam iemeta 20 naudiņas. Pēc gada, metot iknedēļas santīmiņus krūzītē, tantuks viņai saka: "Meitiņ, man Tev ir dāvaniņa - kā paldies pat to, ka ik nedēļu man maizītei naudiņu devi", un uzdāvina mazu albūmiņu - bildēm.
nu, tā - sirsnīgi, vai ne?

mmmmm...... burvīgi....

bet kopumā jā - tas baigi pašapziņu traumē.... kad neatceras izcilas personības... mhm...